Civillikuma 146. panta otrā daļa paredz, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar laulības šķiršanu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Savukārt no Civillikuma 77. panta izriet, ka laulību nav iespējams šķirt nedz tiesā, nedz pie notāra, ja laulātie nav vienojušies par laulības laikā dzimušā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem.

Līdz ar to ir maz ticams, ka persona, šķirot laulību, nezināja, ka uz paternitātes pieņēmuma pamata tā ir ierakstīta kā bērna tēvs laulības laikā dzimušajam bērnam.

Ja paternitāte ir noteikta pēc paternitātes pieņēmuma, vienīgā iespēja anulēt šādu ierakstu dzimšanas reģistrā ir tiesas lēmums. To paredz Civillikuma 148. pants, kurā teikts: “Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā. Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi.”

Turklāt, lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, nedrīkst vilcināties. Civillikuma 149. pants paredz, ka paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa.

Tātad, ceļot prasības pieteikumu tiesā, ir jāpierāda ne tikai tas, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, bet arī tas, ka nav pagājis likumdevēja noteiktais termiņš – divi gadi.

Plašāk par to, ko paredz likums un kāda ir tiesu prakse, izklāstīts LV portāla skaidrojumā “Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana – svarīgs divu gadu termiņš”.

Situācija ir gana sarežģīta, tāpēc aicinām to risināt ar ģimenes tiesībās praktizējoša zvērināta advokāta palīdzību.