Civillikuma 179. panta pirmajā un otrajā daļā ir skaidri noteikts vecāku pienākums uzturēt bērnu. Šis pienākums uz tēvu un māti gulstas līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, un neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Pienākums uzturēt savu bērnu saglabājas arī tad, ja vecākiem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības. Līdz ar to fakts, ka atbildīgās institūcijas ir pieņēmušas lēmumu, ka šobrīd bērna interesēs nav atrasties mātes aprūpē, nenozīmē, ka māte tiktu atbrīvota no pienākuma gādāt uzturu savam bērnam. Bērnam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus neatkarīgi no tā, kādas dzīves grūtības ir piemeklējušas viņa vecākus.