Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likuma (Tabakas aprites likuma) 10. panta otrajā daļā ir uzskaitītas vietas, kur aizliegts smēķēt. Piemēram, šī likuma 10. panta otrās daļas 6. un 7. punkts aizliedz smēķēt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kāpņu telpās, gaiteņos un citās koplietošanas telpās, kā arī uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju balkoniem un lodžijām, ja kāds no mājas iedzīvotājiem pret to pamatoti iebilst. 

Likums tiešā veidā neaizliedz smēķēt uz ēkas jumta, taču minētā panta 16. punkts noteic, ka smēķēt ir aizliegts arī jebkurā citā šajā pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst. Jautājums ir, vai publiskas ēkas jumts uzskatāms par publisku vietu un vai attālums līdz daudzdzīvokļu ēkas logiem varētu tikt uzskatīts par pietiekami tuvu, lai varētu apgalvot, ka smēķēšana notiek daudzdzīvokļu ēkas iedzīvotāju klātbūtnē.

Lai gan Tabakas aprites likumā nav sniegta definīcija jēdzienam “publiska vieta”, tāda ir atrodama konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos, kas regulē sabiedrisko kārtību. Proti, Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 80 “Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā” paredz, ka publiska vieta ir “jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu”.

Savukārt, lai skaidrotu latviešu valodas vārdus, kuriem nav sniegta definīcija normatīvajos aktos, tiesu praksē nereti atsaucas uz to gramatiski un jēdzieniski pareizu pielietojumu. Piemēram, atbilstoši latviešu valodas vārdnīcā “Tēzaurs” noteiktajam (www.tezaurs.lv) vārds “klātbūtne” ir saprotams kā dzīvas būtnes, priekšmeta, parādības esamība, pastāvēšana līdzās citām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, parādībām (kur, kādā vietā, kādos apstākļos u. tml.).

No minētā izriet, ka ēkas jumts nav publiska vieta un var diskutēt arī par to, no kāda attāluma var runāt par “klātbūtni”. Taču jāatzīmē, ka demokrātiskas sabiedrības organizāciju nevar balstīt tikai uz pārlieku normatīvismu, skrupulozi izstrādātiem aizliegumiem, definīcijām un kontroli. Likuma mērķis nevar pilnībā tikt sasniegts, ja sabiedrībā netiek cienīts un izprasts likuma gars, šajā gadījumā Tabakas aprites likuma 2. panta trešajā daļā noteiktie principi. Proti, ka smēķētājs respektē citu cilvēku tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē, kas nav piesārņota ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem. Tāpat likums paredz, ka jebkurā situācijā cilvēka tiesības elpot tīru un labvēlīgu gaisu, kas nav piesārņots ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu dūmiem, kā arī tiesības uz nepaaugstinātu smēķēšanas (tajā skaitā tabakas dūmu otrreizējas ieelpošanas) izraisītu slimību risku ir prioritāras salīdzinājumā ar smēķētāju ieinteresētību smēķēt.

Kā zināms, praksē citu cilvēku tiesību ievērošana ikdienas attiecībās nav visiem pašsaprotama rīcība, un sabiedrībā ir iesakņojies uzskats, ka viss, kas nav nepārprotami aizliegts, ir atļauts. Lai šo domāšanas veidu izskaustu, nepietiek vien ar likuma burtu, tiesībsargājošo iestāžu pastāvīgu kontroli, kas nevar būt klāt un uzraudzīt jebkuru vietu, kur iedzīvotāji smēķē. Jo lielāka sabiedrības daļa tiks izglītota un pati nebūs mierā, ka tiek klaji ignorētas tās tiesības uz tīru un nepiesārņotu gaisu, jo lielāka iespēja, ka rūpes par līdzcilvēku veselību un smēķēšana tikai vietās, kur tabakas dūmi nevienam netraucē, kļūs par pašsaprotamu rīcību un normu.

Aizliegums smēķēt jebkurā likumā neminētā “publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja cita persona pret to iebilst” Latvijas normatīvajā regulējumā ir salīdzinoši jauna norma, kas tika ieviesta pirms pieciem gadiem, 2014. gada 29. novembrī, stājoties spēkā grozījumiem tā laika likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Apzinoties, ka vairākus ierobežojumus smēķēt noteiktās vietās nav iespējams uzreiz ieviest un reāli kontrolēt, likumdevējs minētā likumprojekta anotācijā norādīja: “Likumprojektā iestrādātajām normām ir audzinoša nozīme. Minētā norma neizslēdz iespēju iedzīvotājiem pašiem rast risinājumu bez tiesībsargājošo iestāžu iejaukšanās. [..] Iekļaujot likumprojektā normu par smēķēšanas aizliegumu [..], tiek dots signāls par to, ka šāda rīcība minētajās vietās ir prettiesiska. [Tādējādi] mājas iedzīvotājiem tiek dotas tiesības, aizstāvot savas likumīgās intereses elpot gaisu, tīru no tabakas dūmiem, aizrādīt smēķējošajiem un pieprasīt pārtraukt smēķēšanu. Likumīgās prasības neizpildīšanas gadījumā iedzīvotāji var vērsties pie ēkas apsaimniekotāja vai īpašnieka, kā arī attiecīgajās pašvaldības institūcijās vai pie pašvaldību atbildīgajām amatpersonām, kurām pašvaldība ir deleģējusi minēto funkciju.”

Ņemot vērā, ka likums tiešā veidā neaizliedz smēķēt uz jumta, bet paredz smēķētāju pienākumu respektēt cilvēku tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē, kas nav piesārņota ar tabakas dūmiem, šajā gadījumā mājas iedzīvotājiem būtu ieteicams ar rakstisku sūdzību vispirms vērsties pie uzņēmuma “Maxima” vadības, izklāstot problēmu un lūdzot ierādīt konkrētā veikala darbiniekiem citu vietu smēķēšanai, kas atrastos tālāk no dzīvojamās ēkas logiem. Ja lūgums netiek ņemts vērā, atliek vērsties pašvaldības policijā, kas savas kompetences ietvaros var veikt pārrunas ar attiecīgā veikala vadību.

Kas attiecas uz kompensāciju par veselībai nodarīto kaitējumu, uzreiz jāmin, ka vispirms būtu jāpierāda, ka hroniskās saslimšanas cēlonis ir tieši konkrētā veikala darbinieku smēķēšanas dēļ radītais piesārņojums. Ņemot vērā, ka hroniska faringīta iespējamie cēloņi var būt dažādi (vīrusi, baktērijas, sēnītes, kuņģa barības atvilnis u. c.), tas ir gandrīz neiespējami.