Lai būtu juridisks pamats piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva, vispirms ir jānosaka paternitāte. Ja bērna tēvs atsakās atzīt paternitāti brīvprātīgi, tā jānosaka tiesā, ceļot prasību par paternitātes noteikšanu.

Civillikuma 157. panta otrā daļa paredz, ka tiesa, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šo faktu. Tāpēc prasības pieteikumam jāpievieno pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētā persona ir bērna bioloģiskais tēvs, piemēram, vēstules, fotogrāfijas. Vajadzības gadījumā ir iespējams pieaicināt lieciniekus.

Ja bērna izcelsmes noteikšanai ir nepieciešams veikt DNS testu, Civilprocesa likuma 249.¹ pants paredz, ka tiesa pēc lietas dalībnieka, piemēram, prasītājas (mātes) vai atbildētāja (tēva), lūguma var noteikt ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai.

Vienlaikus ar pieteikumu par paternitātes noteikšanu var iesniegt prasību arī par uzturlīdzekļu piedziņu. Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka tādā gadījumā prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas. Tātad, ja sniedzat tiesā apvienotu prasību par uzturlīdzekļu piedziņu un paternitātes noteikšanu, valsts nodevas un kancelejas nodevas Jums nav jāmaksā. Šī norma attiecas arī uz izdevumiem par DNS ekspertīzi. Ja tiesa apmierinās prasību, visi izdevumi gulsies uz atbildētāja – bērna tēva – pleciem.

Katrs gadījums ir atšķirīgs, tāpēc būtu vēlams konsultēties ar zvērinātu advokātu, kurš, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, sniegs konkrētāku padomu. Profesionāli sagatavots prasības pieteikums var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu un iznākumu.