Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 17. pantu tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību. Tiesa konstatē faktus, pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, un spriedumu var pamatot tikai ar tiem pierādījumiem, kuri ir iegūti likumā noteiktajā kārtībā. Saistībā ar citētajām tiesību normām uzsverams, ka arī Augstākās tiesas ieskatā no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākuma detalizēti paskaidrot jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa.

Tādēļ arī konkrētajā gadījumā nepieciešams izvērtēt, vai pastāv iespēja atbilstoši Civilprocesa likuma prasībām iesniegt kasācijas sūdzību, ja ir pārkāptas materiālo vai procesuālo tiesību normas. Tomēr jāatceras, ka saskaņā ar tiesu praksi sūdzībā ir ne tikai formāli jānorāda uz materiālo un vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu, bet galvenais ir ar atbilstošu motivāciju pierādīt materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu un iztulkošanu vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu, tajā pašā laikā norobežojoties no lietas faktisko apstākļu pārstāstījuma un pierādījumu pārvērtēšanas.

Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. pantu nav iespējama atkārtota tiesāšanās, ja likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas taisīts strīdā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata, vai arī tiesas lēmums, ar kuru izbeigta tiesvedība.