Neviens likums neaizliedz vecākam, kam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus sava bērna uzturam, izrādīt savu labo gribu un nodrošināt papildu līdzekļus lielākā apmērā, nekā noteikts tiesas spriedumā. Vēršam uzmanību, ka Civillikuma 179.panta pirmajā daļā ir noteikts vecāku pienākums uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Mantas stāvoklis un spējas uzturēt bērnu ir apstākļi, kuri laika gaitā var mainīties. Spēkā esošs spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu neliedz vienai no pusēm celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu vai samazināšanu, mainoties apstākļiem, kas ietekmē maksājuma apmēru, iesniedzot attiecīgus pierādījumus, kas to apliecina. To paredz arī Civilprocesa likuma 203. panta ceturtā daļa, kurā teikts: ja pēc tam, kad likumīgā spēkā stājies spriedums, ar kuru no atbildētāja piespriesti periodiski maksājumi, mainās apstākļi, kas ietekmē maksājumu apmēra vai ilguma noteikšanu, katra puse ir tiesīga, iesniedzot jaunu prasību, prasīt maksājumu apmēra vai termiņa grozīšanu. Uzreiz gan jāatzīmē, ka, izšķirot strīdu tiesā, uzturlīdzekļu apmērs vienmēr būs vismaz Ministru kabineta noteiktajā apmērā vai lielāks.

Ņemot vērā minēto, bērna tēvs nevar iesūdzēt Jūs tiesā par it kā izteiktu lūgumu maksāt uzturlīdzekļus lielākā apmērā.  Kamēr neesat sniegusi attiecīgu prasību tiesā, lūdzot uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu, šādi lūgumi bērna tēvam nav saistoši. 

Atbildot uz jautājumu, vai bērna tēvs varētu atņemt bērnu, jānorāda, ka lielākoties tā ir vīrieša izvēlēta iebiedēšanas taktika, lai atturētu sievieti, kura pietiekami labi nepārzina savas un bērna tiesības, no lēmuma uzsākt uzturlīdzekļu piedziņu, šajā gadījumā lielākā apmērā.

Pat ja pienāks tāds brīdis, kad bērna tēvs būs pietiekami uzņēmīgs, lai sniegtu prasību tiesā un risinātu strīdu par bērna aizgādību, lūdzot noteikt bērna dzīvesvietu pie viņa, tiesību aktos noteiktais kritērijs šādos gadījumos ir bērna intereses. Tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē abu vecāku objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem un citi apstākļi). Saglabāta sarakste ar izteiktiem draudiem šādās situācijas lieti noderēs, lai apliecinātu bērna tēva patiesos nolūkus.

Atbildot uz jautājumu, vai uzturlīdzekļus var ieskaitīt par vairākiem mēnešiem, jāuzsver: ja bērna vecāki savstarpēji vienojas par šādu pagaidu risinājumu, tas varētu būt iespējams, ar nosacījumu, ka neveidojas uzturlīdzekļu parāds. Bērna tēvam būtu maksājuma uzdevumā jānorāda, ka maksājums ir veikts arī par nākamo mēnesi. Savukārt, ja tiesas spriedumā ir noteikts precīzs laiks, kādā ir jāveic ikmēneša maksājums, un personai ir zināms, ka viņai ilgāku laiku nebūs pieejas interneta bankai, iespējams, pareizāk būtu izveidot automātisko maksājumu.

Plašāk par uzturlīdzekļu maksāšanas principiem un minimālo apmēru lasiet LV portāla skaidrojumā Uzturlīdzekļi – kā ar kabatas naudu un periodu skolēnu brīvlaikā?.