Dzīvesvietas īpašnieka rakstiska piekrišana dzīvesvietas deklarēšanai nav nepieciešama, jo tā neierobežo indivīda tiesības. Dzīvesvietas deklarēšanas process ir atdalīts no īpašuma un īres tiesībām uz dzīvojamo platību. Respektīvi, deklarētās dzīvesvietas adreses anulēšana neizraisa īpašuma vai īres tiesību zaudēšanu, savukārt prettiesiska dzīvesvietas deklarēšana neizraisa īpašuma vai īres tiesību iegūšanu.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pants paredz, ka šī likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Vienlaikus minētais likums nosaka personas pienākumu deklarēt dzīvesvietu, kā arī deklarējamo ziņu apjomu un uzskaites kārtību, vēršot uzmanību, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts vēl nerada civiltiesiskas saistības.

Jau iepriekš LV portālam Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir skaidrojusi, ka diemžēl valsts labvēlību, maksimāli vienkāršoto deklarēšanās kārtību, negodprātīgi cilvēki mēdz izmantot ļaunprātīgi, melojot par deklarēšanās tiesisko pamatu un deklarējot savu dzīvesvietu tur, kur patiesībā nav tiesību deklarēties. Taču šādai rīcībai var būt nepatīkamas sekas, jo par nepatiesu ziņu sniegšanu draud sods, turklāt mājokļa īpašnieks var pašvaldību lūgt anulēt ziņas par fiktīvi deklarēto iedzīvotāju.