Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Lai gan uzturlīdzekļu apmērs ir atkarīgs no vecāka spējām un mantas stāvokļa, vienlaikus Civillikuma 179. panta piektajā daļā ir noteikts, ka uzturlīdzekļu apmērs neatkarīgi no vecāka spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo apmēru. 

Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt uzturlīdzekļu apmēru katrā dzīves situācijā. Ja vecākiem ir strīds par uzturlīdzekļu apmēru, tas jāizšķir tiesā, kas attiecīgi izvērtēs katru individuālo gadījumu un pieņems lēmumu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 norādīts, ka, “lai noteiktu piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, tiesai, izvērtējot lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir:

• jānoskaidro, kāda ir bērna uzturam nepieciešamā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses;
• jāizvērtē [abu] vecāku mantas stāvoklis un spēja šādu summu segt;
• bērna uzturam noteiktā summa jāsadala proporcionāli katra vecāka mantiskajam stāvoklim, ievērojot katra vecāka ieguldījumu bērna uzturēšanā”.

Tas nozīmē, ka bērna veselības problēmas var ietekmēt nepieciešamo uzturlīdzekļu apmēru, taču tas jāskatās kopsakarā ar vecāku ienākumiem un mantas stāvokli. Taču uzturlīdzekļu apmērs nekādā gadījumā nedrīkst būt mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru.

Cita starpā minētajā tiesas spriedumā ir norādīts: “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā.”