Normatīvais regulējums neparedz veidu, kā viens no vecākiem varētu piespiest otru no vecākiem, kura ikdienas aizgādībā atrodas bērni, nodrošināt bērniem uzturlīdzekļus noteiktā apmērā. Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērnu aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo (to mēdz arī saukt par ikdienas aizgādību).

Ko nozīmē bērna aprūpe un uzraudzība, ir definēts Civillikuma 177. pantā. Proti, bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Tātad jāņem vērā, ka bērni atrodas mātes aprūpē un uzraudzībā, un par to, cik saprotams, strīda nav. Vecāku ikdienas rūpes nav precīzi aprēķināmas naudā. Piemēram, ja vecāki dzīvo kopā, viņi aprūpē savus bērnus savu iespēju robežās, cik labi spēj, nerēķinot, vai attiecīgajā mēnesī ir bērna vajadzībām atvēlēts Ministru kabineta noteikumos noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs vai nē. Piemēram, tiesu praksē tiek pieņemts, ka vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā normatīvajos aktos noteiktais minimālais apmērs, nemaz nerunājot par ieguldīto emocionālo, garīgo un ikdienas darba apmēru, jo bērna aprūpe prasa ne tikai finansiālus līdzekļus.

Taču, ja vecāki dzīvo šķirti un bērni dzīvo pie mātes, lai īstenotu ikdienas aizgādību – bērnu aprūpi un uzraudzību, mātei ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērnu tēva. Lai nebūtu tā, ka vecāks pasaka, ka naudas viņam nav un tāpēc uzturlīdzekļus nemaksās, likumdevējs ir noteicis, ka vecākam ir pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vismaz minimālajā apmērā – neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnus. 

Tāpat tiesību normās nav paredzētas tiesības vienam no vecākiem prasīt atskaiti par maksāto uzturlīdzekļu izlietojumu. Ja bērnu tēvam ir aizdomas, ka māte pietiekami neaprūpē bērnus, viņam ir tiesības pēc palīdzības vērsties bāriņtiesā.