Noslēgtā vienošanās ir jāpilda. Jūs nevarat vienpersoniski no tās atkāpties, jo tādā gadījumā veidosies nesamaksāto uzturlīdzekļu parāds, ko bērna māte varēs piedzīt ar zvērināta tiesu izpildītāja starpniecību. Kā tas praktiski notiek, izklāstīts e-konsultācijā par uzturlīdzekļu parāda piedziņas procedūru, ja vienošanās noslēgta kā notariāls akts.

Lai samazinātu periodisko uzturlīdzekļu maksājumu apmēru, ir jānoslēdz jauna vienošanās ar bērna māti vai jāsniedz prasība tiesā par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu. Prasības pieteikumu būtu vēlams lūgt sagatavot zvērinātam advokātam. Profesionāli sagatavots prasības pieteikums var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu un iznākumu. Jāatzīmē, ka tiesa nevar lemt par uzturlīdzekļu apmēru, kas ir mazāks par valstī noteikto minimālo. Uzturlīdzekļi šādā apmērā būs jānodrošina jebkurā gadījumā.

Atbildot uz otru jautājuma daļu, jānorāda, ka normatīvais regulējums neparedz veidu, kā viens no vecākiem varētu piespiest otru no vecākiem, kura ikdienas aizgādībā atrodas bērns, nodrošināt bērnam uzturlīdzekļus noteiktā apmērā. Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz arī saukt par ikdienas aizgādību).

Ko nozīmē bērna aprūpe un uzraudzība, ir definēts Civillikuma 177. pantā. Proti, bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Tātad jāņem vērā, ka bērns atrodas mātes aprūpē un uzraudzībā, un par to, cik saprotams, strīda nav. Vecāku ikdienas rūpes nav precīzi aprēķināmas naudā. Piemēram, ja vecāki dzīvo kopā, viņi aprūpē savu bērnu savu iespēju robežās, cik labi spēj, nerēķinot, vai attiecīgajā mēnesī ir bērna vajadzībām atvēlēts Ministru kabineta noteikumos noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs vai nē. Piemēram, tiesu praksē tiek pieņemts, ka vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā normatīvajos aktos noteiktais minimālais apmērs, nemaz nerunājot par ieguldīto emocionālo, garīgo un ikdienas darba apmēru, jo bērna aprūpe prasa ne tikai finansiālus līdzekļus.

Taču, ja vecāki dzīvo šķirti un bērns dzīvo pie mātes, lai īstenotu ikdienas aizgādību – bērna aprūpi un uzraudzību, mātei ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva. Lai nebūtu tā, ka vecāks pasaka, ka naudas viņam nav un tāpēc uzturlīdzekļus nemaksās, likumdevējs ir noteicis, ka vecākam ir pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vismaz minimālajā apmērā – neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu.  

Tāpat tiesību normās nav paredzētas tiesības vienam no vecākiem prasīt atskaiti par maksāto uzturlīdzekļu izlietojumu. Taču, izšķirot strīdu tiesā, ja prasīto uzturlīdzekļu apmērs pārsniedz minimālo apmēru, prasītājam ir jāpierāda, kādām tieši bērna vajadzībām konkrētā summa ir nepieciešama, iesniedzot maksājumu čekus, attiecīgas izziņas, piemēram, no ārsta, psihologa, skolas. Savukārt tiesai jāvērtē abu vecāku materiālās iespējas prasīto nodrošināt.

Uzturlīdzekļi ir paredzēti konkrētam mērķim – bērna ikdienas aizgādības īstenošanai, kas aptver jau minētās rūpes – ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanu, izglītošanu, audzināšanu u. tml. Tāpēc uzturlīdzekļus nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu, kas atbilstoši Civillikuma 195. pantam var tikt izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu. Arī no šāda aspekta raugoties, ja bērns atrodas mātes ikdienas apgādībā, bērna tēvam uzturlīdzekļi bērna uzturam būtu jānodod bērna mātei, savukārt papildu kabatas nauda uzskatāma par tēva brīvo gribu sniegt papildu atbalstu. Tāpēc turpmāk, vienojoties par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību, vienkāršāk būtu īstenot tādu vienošanos, kas paredz noteikta uzturlīdzekļu apmēra periodiskos maksājumus bērna mātei, savukārt kabatas naudu varat izsniegt bērnam pats.