Diemžēl tāda situācija var izveidoties, jo uzturlīdzekļu izmaksas no Uzturlīdzekļu garantiju fonda 2018. gadā tiek veiktas mazākā apmērā par Ministru kabineta noteikto minimālo apmēru, kādu nodrošināt ir katra vecāka pienākums.

Jāsāk ar to, ka bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem visupirms ir vecāku, nevis valsts pienākums. Valsts noteiktajai papildu garantijai, proti, Uzturlīdzekļu garantiju fondam, ir sekundāra loma. Tā kā fonda līdzekļi neveidojas no sociālajām iemaksām, bet gan no valsts pamatbudžeta, šī papildu garantija ir atkarīga no valsts ekonomiskajām iespējām un var tikt ierobežota tādā veidā, lai no tā labumu gūtu pēc iespējas vairāk bērnu. Pie šāda secinājuma nonāca arī Satversmes tiesa, kad 2010. gadā tika izskatīta lieta par valsts izmaksāto uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu ekonomiskās krīzes apstākļu dēļ (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-18-01 “Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 109. un 110. pantam”).

Civillikuma 179. panta piektā daļa paredz, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. 2018. gadā valstī noteiktā minimālā mēneša alga pieauga no 380 uz 430 eiro. Attiecīgi par 13% pieauga arī minimālais uzturlīdzekļu apmērs. Šis, kā arī pieaugošais bērnu skaits, kam uzturlīdzekļus parādnieku vietā izmaksā valsts (2018. gada jūlijā valsts garantētie uzturlīdzekļi tika izmaksāti 38 130 bērnu uzturam), bija iemesls Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteikt pārejas periodu līdz 2020. gadam, kas paredz valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksu veikt mazākā apmērā.

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma Pārejas noteikumu 8. punkts paredz uzturlīdzekļu izmaksu no fonda katram bērnam no piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai 2018. gadā veikt 23% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas (98,90 eiro), bet ne vairāk par tiesas nolēmumā vai vienošanās par uzturlīdzekļiem noteikto, savukārt 2019. gadā 24% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas (103,20 eiro), bet ne vairāk par tiesas nolēmumā vai vienošanās par uzturlīdzekļiem noteikto.

Atbilstoši spēkā esošajam regulējumam fonda administrācijai nav likumīga pamata piedzīt no vecāka uzturlīdzekļus lielākā apmērā, nekā fonds var izmaksāt bērna uzturam. Tāpēc izveidojas situācija – ja bērna tēvs nodrošina piecus gadus veca bērnam uzturam līdzekļus 100 eiro apmērā, fonda administrācija pieņem lēmumu par administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanu uz četriem mēnešiem. Ja administrācija konstatēs, ka parādnieks četrus mēnešus uzturlīdzekļus ir nodrošinājis, fonda administrācija pieņems lēmumu par atteikumu izmaksāt uzturlīdzekļus (Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11. panta sestā daļa).

Taču vēršam uzmanību, ka Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka, ka vecāku pienākums uzturēt bērnu ir samērojams ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Tiesu praksē dažkārt tiek pieņemts, ka nav attaisnojama uzturlīdzekļu došana minimālajā apmērā (par mazāku nemaz nerunājot), kāds savam bērnam ir jānodrošina pat darbnespējīgām personām.  

Tādēļ, ja uzskatāt, ka bērna tēva mantiskais stāvoklis ļauj nodrošināt sava bērna uzturam vairāk par minimumu, Jums ir tiesības vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par uzturlīdzekļu piedziņu apmērā, kas pārsniedz Ministru kabineta noteikto minimālo apmēru. Sniedzot prasību tiesā, vajadzība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna konkrētas vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Situācijas apraksts vedina domāt, ka bērna tēvs ir izmantojis valsts garantiju bankas aizdevumam mājokļa iegādei atbalsta programmā ģimenēm ar bērniem, kurām ir pastāvīgi ienākumi, bet nav iekrājumu pirmajai iemaksai. Programmu administrē valsts attīstības finanšu institūcija “Altum”. Piešķirot garantiju dzīvojamās telpas iegādei vai būvniecībai, “Altum” pārbauda, vai bankas iesniegtie dokumenti apliecina, ka aizņēmējs atbilst visiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 95 “Noteikumi par valsts palīdzību dzīvojamās telpas iegādei vai būvniecībai” uzskaitītajiem kritērijiem garantijas saņemšanai. “To skaitā garantijas saņemšanai ir nepieciešams bankas apliecinājums, ka aizdevums tiks piešķirts personai, ar kuru kopā dzīvo un kuras apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns. “Altum” pārbauda iesniegtos dokumentus, tostarp aizņēmēja un nepilngadīgā bērna vai bērnu deklarētās dzīvesvietas adreses.  Ja iesniegtie dokumenti atbilst visiem programmas noteikumos paredzētajiem kritērijiem, tai skaitā apliecina, ka bērns dzīvo kopā ar aizņēmēju, “Altum” bankas aizdevumam piešķir garantiju,” LV portālam skaidroja “Altum” pārstāve Sandra Eglīte.

Fakts, ka bērna tēvs ir, iespējams, negodprātīgi izmantojis savu vecāka statusu, lai saņemtu valsts galvojumu hipotekārajam kredītam, iegādājoties mājokli ģimenei, varētu kalpot kā papildu arguments, ka personai ir gan pietiekama finansiālā stabilitāte, gan morāls pienākums nodrošināt savam bērnam vairāk par minimumu. Izskatot strīdus par uzturlīdzekļiem tiesā, bērna intereses ir prioritāras.

Ja izšķirsieties par šādu soli, aicinām konsultēties ar zvērinātu advokātu. Profesionāli sagatavots prasības pieteikums var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu un iznākumu.