Normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus izbeidzas. Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, “ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma”.

Jaunietei, kas jau pati ir kļuvusi par mammu, bērniņa piedzimšana nemazina tiesības turpināt mācības un saņemt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem.  Vēl vairāk, tiesu praksē ir piedzīti uzturlīdzekļi arī bērnu uzturam, kuri ir stājušies laulībā. Uz to norāda Augstākās tiesas izvirzītās atziņas 2008. gada 26. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-425/2008. Likumdevējs nav noteicis, ka uzturēšanas pienākums laulātajam (vīram) būtu lielāks nekā laulātā (sievas) vecākiem.  “Ar bērna stāšanos laulībā vecāku un bērnu personiskās attiecības, kā arī vecāku pienākums uzturēt bērnus, ko regulē Civillikuma 179. pants, neizbeidzas,” secina Augstākā tiesa. Un, lai arī “Civillikuma 84. pants uzliek pienākumu laulātajiem vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību”, “minētās tiesību normas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan papildinošas”.

Tāpēc nepietiek tikai ar konstatējumu, ka bērns pats kļuvis par vecāku, iespējams, ir izveidojis kopdzīvi ar bērna tēvu vai pat stājies laulībā. Stāšanās laulībā vēl neizslēdz iespēju, ka pastāv objektīvi apstākļi, kuru dēļ otrs laulātais nespēj sniegt pietiekamu materiālo atbalstu. Tāpat bērna piedzimšana nenozīmē, ka meita spēj pati sevi apgādāt.

Uzturlīdzekļu piedziņas iespējas pēc pilngadības sasniegšanas ir atkarīgas no tā, kādā izglītības iestādē bērns turpina mācīties.

Atbilstoši Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteiktajam, ja bērns turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā un viņa vecāks nenodrošina sava bērna uzturam minimālo uzturlīdzekļu apmēru (30% no valstī noteiktās minimālās algas, kas 2018. gadā ir 129 eiro mēnesī), bērnam ir tiesības saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus arī pēc pilngadības sasniegšanas, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.

Lai saņemtu uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, meitai pašai ir jāiesniedz fonda administrācijai noteiktas formas iesniegums par uzturlīdzekļu izmaksu. Savukārt, ja bērns turpina mācīties augstskolā, meitai uzturlīdzekļi savam uzturam no tēva ir jāpiedzen tiesā.