Civillikuma 177. pants nosaka – līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Atbilstoši Civillikuma 178. panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Turklāt vecāks aizgādību var īstenot ar citas personas, piemēram, vecvecāka starpniecību, dzīvojot dažādās dzīvesvietās.  Pat ja bērns skolas laikā dzīvo internātā, situācijas izklāsts vedina domāt, ka nav strīda par to, ka bērns tomēr atrodas mātes ikdienas aizgādībā, kuras īstenošanai viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no otra vecāka.

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u. tml.), kas ir vecāku atbildība, – tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu, kas atbilstoši Civillikuma 195. pantam var tikt izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu.

Ja bērna tēvs vēlas, viņš var ieskaitīt bērna kontā papildu līdzekļus izlietošanai pēc bērna paša ieskatiem. Taču šāds papildu finansiāls atbalsts drīzāk uzskatāms par bērna kabatasnaudu, nevis uzturlīdzekļiem bērna ikdienas aprūpes, ko īsteno māte, nodrošināšanai.