Ministru kabineta noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” nosaka: Sociālo pakalpojumu sniedzējs ir komersants, kooperatīvā sabiedrība, biedrība, nodibinājums, reliģiska organizācija, valsts vai pašvaldības iestāde vai cits tiesību subjekts, un nodarbina personas ar atbilstošu izglītību, pamatojoties uz darba līgumu vai uzņēmuma līgumu.

Jautājumā nav norādīts, kādam darbam vai pakalpojumam un kādā konkrētā institūcijā sociālais darbinieks tiek pieņemts. Slēdzot darba vai uzņēmuma līgumu, ir jāvērtē saistību raksturs.

Darba attiecības regulē Darba likums. Saskaņā ar Darba likuma 28. panta otro daļu ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Tātad tā ir noteikta darba vieta, pakļaušanās darba devēja kārtībai, darba devēja rīku un līdzekļu piešķiršana darbiniekam, tiesības uz atvaļinājumu u. c.

Uzņēmuma līgums, ko regulē Civillikums, noslēdzams par konkrēta darba veikšanu. Izpildes laiku un vietu, kā arī līdzekļus, ar kādiem tiks veikts darbs, izvēlas pakalpojuma sniedzējs. Uzņēmuma līgums nedod tiesības ne uz atvaļinājumu, ne apmaksātu prombūtni (piemēram, darba nespējas laikā), ne citas sociālās garantijas.

Ja darba līgums fiktīvi tiek aizstāts ar uzņēmuma līgumu, lietas nereti nonāk tiesā, tajā skaitā, kad darbam pieņemtais cilvēks saprot, ka tādējādi nepamatoti tiek ietaupīts uz viņa sociālo garantiju rēķina.