Civillikums nosaka, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas, t.i., pretendēt uz neatņemamo daļu var tikai neatņemamās daļas tiesīgie mantinieki, kuru loks ir definēts Civillikuma 423. pantā: “Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie.”

Civillikuma 408. pants paredz, ka, mantojot no augšupējā, attālākie lejupējie iestājas sava pirms mantojuma atstājēja mirušā vecāka vietā, bez aprobežojuma pakāpju tuvuma ziņā, ar pārstāvības tiesību. Pēc pārstāvības tiesības lejupējie dabū to mantojuma daļu, kādu būtu dabūjis viņu vecākais, ja tas būtu mantojuma atstājēju pārdzīvojis un no viņa mantojis.

Šajā situācijā vislabāk Jums būtu vērsties pie zvērināta notāra, kura lietvedībā atrodas konkrētā mantojuma lieta, un notārs, zinot visus lietas apstākļus, Jums sniegs izsmeļošu atbildi un konsultāciju, kā tālāk rīkoties.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Notariāta likuma 282. pantu gadījumā, ja zvērināts notārs, kurš ved mantojuma lietu, saņem tiesas paziņojumu, ka celta prasība par pēdējās gribas rīkojuma akta apstrīdēšanu, viņš aptur lietvedību mantojuma lietā līdz strīda izšķiršanai tiesā.