Valsts sociālā obligātā apdrošināšana paredz nodrošinājumu, ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums un zaudēti darba ienākumi, nevis iespēju saņemt vienlaikus visu apdrošināšanas veidu kompensācijas, gūstot ienākumus pat lielākus nekā strādājot. Tā ir viena būtiska loģika. Tam sociālā apdrošināšana nav domāta. Jo citiem valsts iedzīvotājiem arī ir nepieciešams atbalsts no sociālās apdrošināšanas budžeta, kurā līdzekļus iemaksā ne tikai pats apdrošinātais kā darba ņēmējs, bet vēl lielāku daļu iemaksā darba devējs un par vairākām iedzīvotāju grupām (piemēram, mazu bērnu māmiņām) – arī valsts veic iemaksas. Tātad sociālajā apdrošināšanā ir arī solidaritātes princips.

Sociālās apdrošināšanas atlīdzības apmērs ir atkarīgs no apdrošinātās personas vidējās iemaksu algas.

Apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu nemaksā periodā, kad persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Personām, kuru invaliditātes cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība, nav tiesību uz invaliditātes pensiju saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām”. Šīm personām tiek piešķirta un izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudējumu saskaņā ar likumu “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām”. Likuma 13. panta 3. daļa noteic, ka “apdrošinātajai personai, kurai sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību ir noteikta invaliditātes grupa, piešķirtā atlīdzība par darbspēju zaudējumu nedrīkst būt mazāka par likumā “Par valsts pensijām” atbilstošajai invaliditātes grupai noteikto invaliditātes pensijas minimālo apmēru”.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) lēmumā par sociālās apdrošināšanas maksājumiem norāda, pamatojoties uz kādām likumu normām tas ir pieņemts. Ja lēmums nav saprotams, jālūdz to paskaidrot VSAA speciālistam.