Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki, kas ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, gan māte, gan tēvs, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Lai dotos ceļojumā ar bērnu, mātei nav jāprasa speciāla bērna tēva atļauja vai pilnvara. Mātei, tāpat kā tēvam, ir pienākums rūpēties par bērnu un gādāt par viņa drošību. Tāpēc jebkāda atrašanās kopā ar bērnu jebkurā pasaules malā ir atļauta un nav jāsaskaņo ar otru no vecākiem.

Taču saskaņā ar Civillikuma 181. panta otro daļu “vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu”. Likumā nav noteikts, vai ziņām ir jābūt sniegtām pirms vai pēc notikuma. Tāpat nav noteikts, vai mātei ir katru dienu jāatskaitās tēvam par bērna dienas notikumiem, vai arī tēvam pašam ir jāuzdod šādi jautājumi. Tāpēc šajos divos aspektos likums pieļauj pietiekami lielu un saprātīgu brīvību. Proti, māte var ar bērnu brīvi ceļot, atļauja nav jāprasa, bet gadījumā, ja tēvs interesējas par bērnu un viņa dzīvi un attīstību, mātei ir jāsniedz saprātīga daudzuma ziņas. Taču svarīgi paturēt prātā, ka māte nedrīkst ar bērnu izceļot no valsts pavisam, mainot bērna dzīvesvietu bez tēva piekrišanas. Tomēr ceļošana nav dzīvesvietas maiņa, tāpēc piekrišana nav vajadzīga.

Papildus jāņem vērā, ka, šķirot laulību, vecākiem nāksies vienoties par tēva saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtību, ja tiks izlemts, ka bērns arī turpmāk ikdienā dzīvos pie mātes. Gadījumā, ja vecāki vienosies par konkrētiem laika periodiem, kad bērns ciemosies pie tēva (piem., katra otrā nedēļas nogale, viens mēnesis vasaras brīvlaikā u. tml.), un vienošanos noformēs kā notariālu aktu vai šāda kārtība tiks noteikta tiesas spriedumā, tad arī mātei tā būs obligāti jāievēro, konkrētajos laikos kopā ar bērnu ceļojumu neplānojot. Taču tajā laikā, kad nav tiesas lēmumā vai vienošanās aktā noteiktais tēva tikšanās laiks ar bērnu, māte brīvi ar bērnu var atrasties ārpus dzīvesvietas gan Latvijā, gan jebkur citur pasaulē.