Gan valsts pārvaldē strādājošajiem, gan komercstruktūrās strādājošajiem 9. jūlijs ir brīvdiena. Tiesiskais pamatojums tam ir ietverts likuma "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 1. pantā, kurš nosaka: ja svētku dienas – 4. maijs, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu. 

Tādējādi darbinieka nodarbināšanas 9. jūlijā gadījumā runa ir par virsstundu darbu, kura regulējums ir ietverts 136. pantā. Virsstundu darbu nevar uzlikt par pienākumu bez darbinieka rakstveida piekrišanas. Izņēmuma gadījumi, kad atsevišķus darbiniekus ar darba devēja rakstveida rīkojumu bez viņu piekrišanas var iesaistīt darbā nedēļas atpūtas laikā, piešķirot viņam atpūtu citā laikā, ir šādi:

• ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības;
• lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā;
• steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā.

Virsstundu darbu var kompensēt ar atpūtu vai apmaksāt. Ja puses vienojas par virsstundu apmaksu, tad saskaņā ar Darba likuma 68. panta pirmo daļu piemaksu par virsstundu darbu aprēķina ne mazāk kā 100 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes.

Savukārt, ja darbinieks un darba devējs vienojas, ka darbiniekam piemaksu par virsstundu darbu aizstāj ar apmaksātu atpūtu citā laikā atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam, tad šādu apmaksātu atpūtu piešķir mēneša laikā no virsstundu darba veikšanas dienas. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, apmaksātu atpūtu piešķir nākamajā pārskata periodā, bet ne vēlāk kā triju mēnešu laikā. Darbiniekam un darba devējam vienojoties, apmaksāto atpūtu var pievienot ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam, atkāpjoties no šajā daļā noteiktās vispārīgās kārtības.