Civilprocesa likuma 188. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Tiesa bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.

Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda sava prasījuma pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Savukārt Civilprocesa likuma 97. panta pirmā daļa paredz, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Par neapgāžamiem pierādījumiem, kas varētu atbrīvot bērnu no pienākuma sniegt finansiālu atbalstu vecāku uzturēšanai, var kalpot tiesas nolēmums par aizgādības tiesību atņemšanu vai bāriņtiesas sastādīti apskates protokoli. Taču tie ir galēji līdzekļi, kuri piemērojami situācijās, kas saistītas ar vardarbību vai rīcību, kas var ietekmēt bērna attīstību vai drošību.  Visbiežāk tomēr bērna rīcībā šādu pierādījumu nebūs.

Tāpēc lietās, kurās pierādīšanas priekšmets ir vecāku pienākumu nepildīšana, bieži vien var nebūt citu pierādījumu kā tikai ģimenes locekļu liecības. Kā iespējamie liecinieki var būt otrs vecāks (bērna māte), vecvecāki, ģimenes draugi, kaimiņi, varbūt arī skolotājs vai ģimenes ārsts, kas varētu būt tuvāk pazīstami ar situāciju ģimenē. 

Piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 28.februāra spriedumā  lietā Nr. C36055613 SKC-60/2017 secināts, ka mātes liecība nav automātiski atmetama kā neuzticama tikai uz tā pamata vien, ka māte varētu būt ieinteresēta, lai bērni atbrīvotos no pienākuma uzturēt tēvu. Šādos strīdos nav nozīmes arī dažkārt norādītajam apstāklim, ka māte nav pieprasījusi uzturlīdzekļus no tēva. Vecākam ir pienākums uzturēt bērnu jau uz likuma pamata, neatkarīgi no tā, vai pret viņu ir vai nav celta prasība tiesā, tādēļ prasības necelšana šo pienākumu nevar atcelt vai pierādīt, ka uzturlīdzekļi ir maksāti.

Plašāks izklāsts pieejams LV portāla skaidrojumā “Vecāki piedzen uzturlīdzekļus no bērniem – ko ņem vērā tiesa”.