Vispārīgā datu aizsardzības regula nenosaka vienotu standartu, kā pārzinis var pārliecināties par personas identitāti, pieļaujot dažādas variācijas atkarībā no konkrētās situācijas un datu sensitivitātes.

Personu var identificēt ar zemākas ticamības (augstāka riska) identifikatoriem, piemēram, paļaujoties uz tās apliecinājumu, ka tā ir konkrētā persona, kā arī augstākas ticamības (zemāka riska) identifikatoriem, piemēram, klātienes identifikācija, uzrādot personu apliecinošu dokumentu, droša e-paraksta izmantošana, interneta banku identifikatori u.c.

Katrā gadījumā svarīgi būtu novērtēt izpaužamo datu sensitivitāti un apjomu, kā arī to, cik izpaužamā informācija varētu nodarīt lielu kaitējumu personai, ja dati nonāks trešo personu rīcībā, un atkarībā no tā arī izvērtēt atbilstošo identifikācijas veidu.

Piemēram, gadījumos, kad klients ir ar e-pastu vai telefona numuru reģistrējis profilu kāda veikala lojalitātes programmā, ja klients vēlas iegūt lojalitātes pirkumu vēsturi, nebūtu samērīgi no viņa pieprasīt klātienes identifikāciju. Tā vietā varētu būt pietiekami ar e-pasta vai tālruņa numura identifikāciju. Savukārt, izsniedzot medicīnas vēsturi, saprātīgi būtu identificēt datu subjektu ar augstākas ticamības identifikatoriem vai nosūtīt vēstuli ierakstītas vēstules (apdrošināta sūtījuma) veidā, tādā veidā nodrošinot vēstules nodošanu attiecīgam datu subjektam.

Tā ir pārziņa atbildība objektīvi izvērtēt, vai datu apstrādes darbības ietver risku vai augstu risku datu subjektam.