Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 1. panta 1. daļas 13. punktu sarkanā līnija ir līnija, kas norobežo ielas vai piebrauktuves (arī inženierkomunikāciju koridoru) izbūvei nepieciešamo teritoriju, kurā nekustamā īpašuma lietošanas tiesības aprobežotas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, no apbūvējamās vai citādā veidā izmantojamās teritorijas un ko pilsētās un ciemos nosaka vietējā pašvaldība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Atbildība par sarkanajām līnijām saskaņā ar minēto likumu ir uzticēta vietējām pašvaldībām, līdz ar to aprobežotas nekustamā īpašuma lietošanas tiesības dažādās teritorijās (pašvaldībās) var atšķirties.

Sarkanā līnija primāri ir nosakāma teritoriju plānojumā, bet atbilstoši teritorijas plānojumā noteiktajam tā ir atzīmējama zemes gabala plānā. Teritorijas plānojumu (kuru ietvaros ir nosakāmas sarkanās līnijas) izstrāde ir pašvaldības kompetencē, tāpēc sarkano līniju noteikšana ir pašvaldības pienākums, kura izpildi tā nevar uzdot privātpersonai.

No Būvniecības likuma 3. panta, Aizsargjoslu likuma 13. panta otrās daļas 1. punkta un Aizsargjoslu likuma 1. panta 13. punkta to kopsakarā redzams, ka zemesgabalam var noteikt aprobežojumu – sarkanās līnijas, kuras norobežo to zemesgabala daļu, kura nepieciešama ielai un gar to izvietojamo inženierkomunikāciju būvniecībai. Aprobežojuma saturs nosaka zemesgabala īpašniekam pienākumu atturēties no šīs teritorijas apbūves tā iemesla dēļ, ka teritorija paredzēta konkrētu objektu būvniecībai sabiedrības interesēs.

Sarkanās līnijas teritorija ir tikai īpašuma aprobežojums, nevis atsavināšana. Līdz ar to normatīvais regulējums neparedz kaut kādas vērtības atlīdzināšanu, taču šo apgrūtinājumu gadījumā ir piemērojamas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides.