Jautājums ir tāds. Ģimenē mēs esam četri cilvēki, iztiekam tikai no mammas un manas invaliditātes pensijas. Brālis pameta skolu un devās strādāt uz ārzemēm, lai būtu, no kā iztikt.
Situācija ir tāda, ka nevaram prasīt maznodrošināto statusu – tikai tāpēc, ka brālis strādā ārzemēs un pelna vairāk par minimālo algu. Sūtīt naudu uz Latviju arī nevar tik bieži (viņam pašam arī ir jādzīvo), lai saremontētu māju, kurai grīda ir briesmīga, sienas vējainā dienā vienkārši sprakšķ, liekas, ka tūlīt sabruks. Logi, protams, ir vecie, un ziemā tas viss ir kopā. Zinot, ka malka nemaksā santīmus, ir vēl trakāk.
Mammai bija paredzēta valsts apmaksāta operācija (gūžas), uz kuru, protams, viņa netika un, domāju, nekad arī netiks... Lai veiktu operāciju, ir nepieciešama pilnīga veselība (zobu utt.). Tāpēc arī tas nekad nenotiks.
Un ceturtais cilvēks, kuru vēl neesmu minējusi, ir patēvs, kurš strādā gadījuma darbos ar algu 8 eiro dienā.
Jautājums ir: kur es varētu meklēt kādu palīdzību? Vai vispār ir vērts? Vai vieglāk ir gaidīt, kad sabruks māja vai ziemā nosalsim?
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmajā daļā noteikto pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.
Protams, ka palīdzība vispirms sniedzama tiem iedzīvotājiem, kuri objektīvi nevar gūt ienākumus, lai būtu ēdiens, apģērbs, mājoklis, varētu parūpēties par veselību.
Pašvaldība var sniegt palīdzību maznodrošinātām personām arī mājokļa remontā. Kārtību un palīdzības apmērus nosaka pašvaldības domes saistošie noteikumi. Taču ne jau katru mājokli, kuru laika zobs sagrauzis, ja iemītnieki paši to ilgstoši nav remontējuši, pašvaldība drīkst remontēt, tērējot svešu naudu (tas ir – nodokļu maksātāju naudu).
Ministru kabinets nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu. Pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes (personas) atzīšanai par trūcīgu.
Trūcīgā statusa pieprasīšanai sociālajā dienestā ir jāiesniedz iztikas līdzekļu deklarācija, kurā uzrādāmas personas, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, un to ienākumi un īpašumi. Sociālais dienests pārbauda deklarācijā sniegto ziņu patiesumu, arī apsekojot mājās.
Netiek prasīts deklarācijā norādīt ārzemēs dzīvojošā tuvinieka ienākumus, bet ir jānorāda summas, kādas tiek saņemtas no tuvinieka, šajā gadījumā – no brāļa. Turklāt Iedzīvotāju reģistra likumā noteikts, ka personai, kuras dzīvesvieta ilgāk par sešiem mēnešiem ir ārvalstīs, jāsniedz par sevi ziņas dzīvesvietas deklarēšanas iestādē.
Tikai sociālais dienests, kurš zina objektīvo situāciju, var izvērtēt, vai ir pamats sniegt palīdzību, vai tas iespējams, ņemot vērā likumu prasības.
Kas attiecas uz ārstēšanās izdevumiem, tad krīzes situācijā, kad cilvēks saviem spēkiem nespēj nodrošināt veselības aprūpi, pašvaldība, neizvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, var piešķirt vienreizēju pabalstu. Ja jau mammai bija paredzēta operācija, bet vienlaikus bija noteikums pirms tam salabot zobus, arī par to, ka vajadzīga palīdzība šādiem izdevumiem, vajadzēja aprunāties ar sociālo dienestu. Daudzas pašvaldības piešķir vienreizējos pabalstus veselības aprūpei.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!