Civillikuma 1895. pants paredz: visas saistības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai likumā nav noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Vienlaikus tiesiskais regulējums paredz arī īsākus noilguma termiņus, piemēram, apdrošināšanas tiesībās dažos gadījumos tie ir divi gadi, arī darba tiesībās noilgums iestājas pēc diviem gadiem.

Savukārt komerctiesībās un arī parādsaistībās saistošs ir Komerclikuma 406. pants, kas paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Jāņem vērā, ka Komerclikuma 406. pantā minētais trīs gadu noilguma termiņš piemērojams no 2010. gada 1.  janvāra.

Tām saistībām, kas slēgtas pirms 2010. gada 1. janvāra, bet kuras nav noilgušas, piemēro trīs gadu noilguma termiņu, kurš skaitāms no 2010. gada 1. janvāra. Tomēr, ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.

No minētā secināms, ka noilguma termiņš no komercdarījuma izrietošajiem prasījumiem, kuri slēgti, piemēram, līdz 2010. gadam, var iestāties 2013. gada 1. janvārī.

Gadījumā, ja pastāv strīds par iespējamu noilguma termiņa iestāšanos, pakalpojuma sniedzējam vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir jāpierāda, ka tas ir pārtraukts, proti, vismaz reizi trīs gadu periodā ir veiktas darbības, kas pārtrauc noilgumu, piemēram, nosūtīta atgādinājuma vēstule par parāda esamību.