Labdien! Vēlos gūt padomu sakarā ar dāvinājuma līgumu. Tantiņa (nav radniecības) uzdāvināja man savu īpašumu. Slēdzām pie notāra dāvinājuma līgumu ar vienīgo piebildi, ka viņa drīkst dzīvot dzīvojamā mājā līdz mūža galam. Protams, es to akceptēju, lai viņa dzīvo, jo es pati tur nedzīvoju, tik uzņemos īpašuma nodokļu apmaksāšanu. Tantiņai ir ļoti pasliktinājusies veselība, kā rezultātā vērsos pēc palīdzības sociālajā dienestā, jo uzskatu (arī ārsti tā domā, ir ārstu novērtējums), ka viņai ir nepieciešama diennakts uzraudzība. Tantiņa kategoriski atsakās no ievietošanas aprūpes namā un nevēlas savā dzīvojamā mājā ielaist svešus cilvēkus (Samariešu apvienības darbiniekus). Es pie viņas braucu divreiz nedēļā piegādāt pārtiku un palīdzēt mājas darbos (pati strādāju pilnu darba nedēļu 40h, īpašums atrodas 11 km attālumā (vienā virzienā) un pašai ir ģimene). Sociālā darbiniece, nesaņemot parakstu no tantiņas par atteikšanos no aprūpes, man norāda, ka man jārūpējas par tantiņu, pamatojoties uz Civillikuma 1919–1921. pantu (ietverts dāvinājuma līgumā), īpaši uzsverot punktu par dāvinātāja atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, ja ir bijis iespējams palīdzēt. Vēlos jautāt, ko nozīmē: atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī, ja bijis iespējams palīdzēt? Vai tiešām mani var apsūdzēt par atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, ja viņa pati ir atteikusies (mutiski) no aprūpes? Un, ja veselības problēmu vai tantiņas rīcības dēļ notiks kas slikts, es saskaņā ar Civillikumu būšu vainīga? Vai sociālais darbinieks drīkst šajā situācijā visu atbildību par tantiņu novelt uz mani?