Tas vien, ka Civillikums nosaka vecāku pienākumu sniegt bērnam uzturlīdzekļus, neveido uzturlīdzekļu parādu to nemaksāšanas gadījumā. Uzturlīdzekļu parāds izveidojas tādā gadījumā, ja starp pusēm iepriekš tikusi noslēgta vienošanās, vēlams, notariālā akta formā, par periodiskiem uzturlīdzekļu maksājumiem vai pienākums maksāt uzturlīdzekļus tika noteikts ar tiesas spriedumu, kas attiecīgi netika pildīts.

Šāda tiesu prakse izriet arī no Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 29. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-556, kurā secināts, ka “prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo tikai ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā”.

Tā kā no situācijas apraksta ir saprotams, ka pienākums maksāt uzturlīdzekļus nav ticis noteikts ar tiesas spriedumu vai rakstisku vienošanos pa uzturlīdzekļiem, uzturlīdzekļu parāds nav izveidojies un uzsākt savu tiesību realizāciju tiesā ar atpakaļejošu datumu nav iespējams.

Savas un bērna tiesības ir jāaizstāv, tiklīdz ir radies to aizskārums. Ja persona, kuras ikdienas aizgādībā ir bērns, nav vērsusies tiesā desmit gadus, šobrīd nav tiesiska pamata vecāku saukt pie atbildības. Piemēram, Krimināllikuma 170. pants paredz kriminālatbildību par izvairīšanos no uzturēšanas, ja persona izvairās no tiesas nolēmuma vai kompetentas valsts institūcijas (Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas) lēmuma pildīšanas, ar kuru uzlikts pienākums apgādāt bērnus un dot tiem uzturu.