No situācijas apraksta ir noprotams, ka paternitāte bērnam ir atzīta Civillikuma 155. panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā, proti, dzimšanas apliecībā ierakstītajai personai un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā. 

Šādu brīvprātīgi atzītu paternitāti iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Taču atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Vienkāršiem vārdiem – tiesa var anulēt paternitātes atzīšanu, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, ir tikusi maldināta un to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa. Ja tiesa konstatēs, ka vīrietis ir atzinis bērna paternitāti, apzinādamies, ka nav bērna īstais tēvs, paternitāti atcelt nav iespējams. 

Būtiski uzsvērt, ka likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Paternitātes atzīšanu var apstrīdēt arī pats bērns divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas. 

Tātad, sniedzot prasības pieteikumu par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, ir jāpierāda ne tikai tas, ka dzimšanas apliecībā ierakstītā persona paternitāti atzina maldības, viltus vai spaidu rezultātā, bet arī, ka nav beidzies likumā noteiktais divu gadu termiņš. Praksē šim nolūkam mēdz izmantot DNS testa rezultātus, divu gadu termiņu skaitot no rezultātu saņemšanas dienas.

Jāatzīmē, ka iesaistīto pušu vilcināšanās gadījumā ļoti bieži tiek pieņemts, ka bērna interesēs ir saglabāt esošo situāciju. Tas izriet no pieņēmuma, ka bērnam ir tiesības uz tēvu. Ierakstam par tēvu dzimšanas apliecībā ir tiesiska nozīme, līdz ar to, pat ja tiek pierādīts, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, itin bieži tam nav izšķiroša nozīme. Tāpēc, ņemot vērā, ka bērna uzturēšanā līdz šim ir piedalījies cits vīrietis, kas ir arī bērna bioloģiskais tēvs, der zināt, ka prasības pieteikumu par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu ir iespējams apvienot ar prasību noteikt paternitāti. Tādā gadījumā lietā būs divi atbildētāji – gan bērna juridiskais, gan bioloģiskais tēvs. Iespējams, šādā gadījumā varētu būt mazākas šaubas, ka paternitātes atzīšanas anulēšana ietekmēs bērna tiesības un emocionālo attīstību.

Lai rastu labāko risinājumu konkrētajā situācijā, nepieciešams konsultēties ar advokātu, kas specializējies ģimenes tiesībās. Profesionāli sagatavots prasības pieteikums var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu un iznākumu.

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikuma 188. panta otrajai daļai bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.