Lai nodrošinātu zemes reformas norisi, ņemot vērā arī izpildāmos zemes robežu ierādīšanas apjomus, lielākajai daļai lauku apvidos piešķirto zemes vienību robežas dabā tika ierādītas, izmatojot tā saucamo grafisko metodi. Zemes robežu uzmērīšana, izmantojot attiecīgus ģeodēziskos instrumentus, masveidā sākās tikai pēc 2007. gada.

Mērniekam, ierādot zemes robežas apvidū, bija jāievēro pagasta zemes ierīcības projektā attēloto robežlīniju novietojums attiecībā pret tuvākajiem situācijas elementiem (punktiem, līnijām). Pēc tam ierādītās zemes robežas tika attēlotas kontūru fotokartē, dešifrētā fotoplānā ar mērogu M 1:10 000. Ierādītās zemes platības aprēķināja ar instrumentu, ko sauc par planimetru, atbilstoši fotokartē attēlotajām zemes robežām. Tā kā vairumā gadījumu bijušo zemes īpašnieku zemes robežas meža zemēs un nemeliorētās teritorijās, neveicot teritorijas izpēti dabā, pārnesa no trīsdesmito gadu kartogrāfiskā materiāla uz zemes ierīcības projekta kartogrāfisko materiālu, robežu attēlošanu fotokartē nebija iespējams veikt kartogrāfiski precīzi.

Lai gan pēc fotokartē attēlotajām zemes robežām noteikto zemes platību nevar vērtēt kā pareizu attiecībā pret faktisko robežzīmju novietojuma apvidū, tās atšķirība nedod īpašas tiesības pieprasīt zemi, ja, veicot kadastrālo uzmērīšanu, tiek noteikta mazāka zemes platība, nekā tā bija noteikta ar grafiskām metodēm. Tāpat šāda veida platību atšķirība nedod arī kādam pienākumu atņemt zemi, ja pēc kadastrālās uzmērīšanas zemes platība pārsniedz īpašuma tiesību atjaunošanai piešķirto zemes platību.

Zemes pieprasītājam informācija par to, ka tās zemes, kuras robežas noteiktas ar grafiskām metodēm, platība var atšķirties pēc zemes instrumentālās (kadastrālās) uzmērīšanas, tiek ietverta arī attiecīgo iestāžu (Valsts zemes dienesta, pašvaldību, Centrālās zemes komisijas) īpašuma tiesību pirmreizējai nostiprināšanai zemesgrāmatā sagatavotajos lēmumos par īpašuma tiesību atjaunošanu.

Vispārējo kārtību, kādā pieprasāma un piešķirama zeme lauku apvidos, kā arī termiņu, kādā tā pieprasāma un piešķirama, reglamentē likums „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, likums „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, likums „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos”  un uz šo likumu pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Tā kā zemes reformas pamatmērķis ir zemes lietošanas un īpašuma tiesisko, sociālo un ekonomisko attiecību pārkārtošana, zemes pieprasīšanas un piešķiršanas termiņi vairāk nekā 20 gadus ilgušajā zemes reformas laikā tikuši vairakkārt pagarināti.

Pēdējais zemes pieprasīšanas termiņš noteikts likuma “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16. panta pirmajā daļā. Saskaņā ar to bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuriem īpašuma tiesības uz bijušo īpašumu nebija atjaunotas, tostarp pilnā apmērā, vai par to nebija piešķirti kompensācijas sertifikāti, bija tiesības pieprasīt zemi, iesniedzot pieprasījumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu Centrālajā zemes komisijā līdz 2007. gada 28. decembrim.

Tā kā citi zemes pieprasīšanas termiņi zemes reformu reglamentējošajos normatīvajos aktos nav noteikti un faktiski zemes reforma Latvijā ir noslēgusies, šobrīd nevienai personai vairs nav subjektīvo tiesību prasīt attiecīgajām zemes reformas realizācijā iesaistītajām iestādēm (Centrālajai zemes komisijai, Valsts zemes dienestam, pašvaldībām) piešķirt zemi, uz kuru atjaunotas vai atjaunojamas īpašuma tiesības neatkarīgi no iemesliem.