Lai noteiktu uzturlīdzekļu apmēru, vecākiem savstarpēji jāvienojas. Ja pušu domas par uzturlīdzekļu apmēru dalās, vienošanos var mēģināt panākt, piemēram, ar mediatora starpniecību. Tiesa ir galējais līdzeklis gadījumiem, kad divas puses savā starpā strīdu atrisināt nevar.

Taču tiesvedība nav gluži process, kurā divas puses kā prasītāji lūdz tiesai palīdzību noteikt uzturlīdzekļu apmēru. Civilprocesā ir divas puses: prasītājs un atbildētājs. Tiesa nenosaka uzturlīdzekļu apmēru, bet apmierina, daļēji apmierina vai noraida prasību, ko ir iesniedzis prasītājs, realizējot savu ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību. Tātad, ja lieta nonākusi līdz tiesai, tas nozīmē, ka tas no vecākiem, kurš vēlas saņemt uzturlīdzekļus lielākā apmērā, nekā šobrīd saņem, ir iesniedzis prasību par uzturlīdzekļu piedziņu tādā apmērā, kas, viņa ieskatā, nepieciešams bērna aprūpes nodrošināšanai.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa). Līdz ar to tiesa, lemdama par to, kādā apmērā prasība apmierināma, vadās no pušu iesniegtajiem pierādījumiem par bērna ikdienas vajadzību nodrošināšanai nepieciešamajiem izdevumiem un to samērīgumu ar abu vecāku materiālajām iespējām.