Rudens nav vasara – lietus ir auksts
Atšķirībā no vasaras, rudenī sēņošana nav tik bezrūpīga pastaiga. Laiks ir vēsāks, meži bieži pielijuši, un arī sēņošanas laikā jābūt gataviem izlīt. Taču tas ir nieks, ja izdodas baudīt atpūtu svaigā gaisā un vēl salasīt pilnu sēņu grozu. Lai sēņošana būtu patīkamāka, noteikti jāsaģērbjas laikapstākļiem piemēroti un nedrīkst aizmirst par ērcēm. Tāpat kā vasarā arī rudenī tās joprojām ir aktīvas, tāpēc viens no vienkāršākajiem, bet efektīvākajiem paņēmieniem, kā mazināt ērces iespējas mums piekļūt, ir ielocīt bikses zeķēs, un tikai tad vilkt zābakus.
Spainis, grozs vai maisiņš?
Līdzīgi kā cilvēki mēdz strīdēties, no kura gala pareizi plēšama banāna miza vai no kura gala lobāma vārīta ola, arī sēņu lasīšanai izvēlētais trauks vai maisiņš ir itin karsts jautājums. Patiesībā jau vienas pareizās atbildes nav, jo gan ar grozu, gan spaini, gan arī maisiņu, kasti vai ekstrēmās situācijās pat džemperi un cepuri sēnes mājās var nogādāt, taču katram no tiem ir savi plusi un mīnusi.
Spainim nav ne vainas sausā laikā. Taču, ja mežs ir pielijis vai lietus turpina līt, tad jārēķinās, ka spainī krāsies ūdens un ar to kopā arī dažādi tajā sakrituši gruži, skujas, lapas un augsne no sēnēm. Beigu galā spaiņa apakšā var sanākt tāda dubļainu sēņu un drazu putra.
Maisiņš īstu sēņotāju vidū nav cieņā un tiek pat uzskatīts par tādu kā labas sēņošanas etiķetes pārkāpumu. Maisiņa vienīgā lieliskā īpašība ir tā, ka maisiņš aizņem maz vietas ceļā uz sēņošanu, viss pārējais ir tikai mīnusi. Maisiņā salasītas sēnes lūzt un drūp, maisiņu var diezgan viegli pārplēst, un tad var sanākt palikt bez sēnēm vispār.
Grozs, protams, ir profesionāla sēņotāja vienīgā izvēle. Caur groza spraugām izlīst ūdens un izbirst mazākie gruži, groza malā var iestiprināt sēņu nazi un pats galvenais – nav neviena estētiski baudāmāka trauka kā ar kaudzi pielasīts pīts skalu grozs. Protams, to var papildināt ar sēnēm pielasītu cepuri.
Kur meklēt labākās sēņu vietas?
Šo jautājumu var uzdot tikai ļoti tuvam draugam vai radiniekam, jo skaidrs, ka labākās sēņu vietas ir augsta līmeņa noslēpums, taču, ja ir zināšanas par dabas norisēm, tad var meklēt pats savējās, jaunas un citiem nezināmas vietas. Ikviens, kurš kaut pāris reizes ir devies gailenēs, labi zina, ka gailenēm viena no iecienītākajām vietām ir meža ceļi, arī kādi sausi grāvji mežos. Tāpat arī daudzām citām sēnēm ir savi iecienītākie augšanas apstākļi un vide.
Sēnes visraženāk aug jaunaudzēs – 20 līdz 40 gadu augušos mežos. Sēnēm un kokiem ir īpašas attiecības.
Pirmkārt, koku nosaukums vien norāda uz to, kādas sēnes meklējamas noteiktu koku tuvumā, piemēram, apšu, bērzu, priežu bekas. Gailenes aug sausos priežu mežos.
Otrkārt, Šveicē veikts pētījums, kas apstiprina, ka attiecības starp kokiem un sēnēm var kalpot kā mežaudzes veselības un produktivitātes rādītājs. Jo mežaudze ir jaunāka un spēcīgāka, jo vairāk barības vielu var atdot citiem procesiem dabā. Tā ir simbioze – savstarpēja sadarbība. Protams, arī vecos mežos ir sēnes, tomēr tur visi procesi notiek lēnāk.
Tāpēc arī mežos mainās vietas, kur sēnes sastopamas biežāk. Kad mežā tiek veikta kopšanas cirte, pēc tam aptuveni gadu ir adaptācijas laiks, kurā arī sēņu būs mazāk, bet pēc tam atkal tieši vairāk, jo mežā būs vairāk saules gaismas un arī kokiem vairāk barības vielu.
Kopā ar mammadaba rudens žurnālu ielūkojies gājputnu pasaulē, dodies rudens pārgājienā gar Gauju, kas ved no Gaujienas Ziemeļvidzemē līdz Garkalnei Pierīgā, iedvesmojies spilgtiem piedzīvojumiem no aktīvās dabā gājējas Sibillas Šlēgelmilhas un lasi vēl citus stāstus. Žurnāls bezmaksas pieejams ikvienam interesentam mammdaba mājaslapā (elektroniski) un drukātā versijā: mammadaba tūrisma objektos un LVM vēstniecībā Rīgā, Vaiņodes ielā 1.
