DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
21. augustā, 2022
Lasīšanai: 8 minūtes

Valsts prezidenta Egila Levita runa otrās Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremonijā

FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja!

Ļoti cienījamā 4. maija Deklarācijas kluba priekšsēdētāja!

Dāmas un kungi!

Godātie klātesošie!

I

Valsts biogrāfijas pamatā bieži ir pavisam vienkārša atziņa – iesākumā bija kultūra.

Valsts sākas no cilvēku kopuma, ko vieno kultūra – valoda, tradīcijas, simboli, uzvedības kodi, dažādi artefakti, arhitektūra utt.

Kultūra ar saviem daudzveidīgajiem slāņiem veidoja ietvaru moderno Eiropas nāciju tapšanai, kas aizsākās 18. gadsimtā. Tādēļ šo nāciju priekšstatos par valsti vienmēr atbalsojas jau kultūrā nostiprinātās vērtības, idejas un prakses. Tās atbalsojas arī tiesību sistēmā, valsts pārvaldes principos un pilsoniskās sabiedrības ideālos.

Tieši kultūra katru nacionālo valsti padara atšķirīgu un neatkārtojamu.

II

Dāmas un kungi!

Arī Latvijas pamats ir latviešu kultūra.

Latviešu nācija radās no gadsimtiem ilgas kultūrtelpas konsolidācijas teritorijā, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Latvijas robežām.

Ja mēs atskatāmies vēstures gaitā pēdējos tūkstoš gados, ir samērā nedaudz tautu, kur teritoriālās izmaiņas nav bijušas pārāk lielas. Un latvieši patiešām pieder pie tām. Latviešu nācijas piecas pirmtautas vienmēr ir dzīvojušas šajā teritorijā.

Attīstoties drukātajam vārdam, nostiprinājās arī latviešu kultūras atmiņa. Šis process, protams, nenotika hermētiski noslēgtā vidē. Tieši otrādi – kristietības un apgaismības globālo ideju izplatītāji padarīja latviešu kultūru zināmā mērā līdzīgu arī citām Eiropas kultūrām, kas veidojās tajā pašā laikā, tajos pašos gadsimtos. Šodien mums, visām šīm nācijām, ir kopējs morāls kodols – individualitātes vērtība, tiesiskums, ticība kopējam labumam un demokrātijai.

Latviešu kultūrā vēsturiski ir bijusi iekodēta brīvības ideja. To jau 18. gadsimtā pamanīja vācu filozofs Gotfrīds Herders, kurš piecus gadus dzīvoja un strādāja Rīgā. Herders bija viens no celmlaužiem modernajai izpratnei par kultūras un nācijas attiecībām. Pētot latviešu mutvārdu kultūras pieminekli – tautasdziesmas, viņš formulēja arī savu kritisko attieksmi pret dzimtbūšanu pastāvēšanu.

Caur kulturālu emancipāciju latvieši 19. gadsimta otrajā pusē nonāca līdz noteiktām politiskām prasībām – vispirms sociāla taisnīguma, tad pēc autonomijas un vēlāk pēc savas valsts.

Un zīmīgi, ka Latvijas valsts de facto likvidēšana 1940. gadā aizsākās tieši ar padomju okupācijas režīma īstenoto latviešu kultūras aizliegšanu, cenzēšanu un kultūras elites iznīcināšanu.

Pēc Otrā pasaules kara latviešu kultūra saturēja kopā un spēcināja latviešu trimdu. Trimda turpināja pirmskara latviešu kultūras tradīcijas un attīstīja tās tālāk, piemērojot arī modernajam laikmetam. Bet Latvijā 80. gadu beigās pacēlās radošās inteliģences balss, protestējot pret Latvijas dabas sagandēšanu un latviešu valodas diskrimināciju, kas kļuva par Atmodas iezvanītāju un pārauga neatkarības atjaunošanas tautas kustībā.

III

Dāmas un kungi!

Latvijas valsts gan dzima, gan turpina pastāvēt latviešu kultūras un tajā iesakņotās latviešu nācijas dēļ. Šī cēloņsakarība, kas pamato ceļu no kultūras uz nāciju, no nācijas uz valsti, ir atzīta mūsu konstitucionālajās tiesībās.

Kopš 2014. gada kultūras un valsts sasaiste ir nostiprināta Satversmes ievadā. Mūsu Satversme sākas ar vārdiem: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai [..] garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”

Tātad Latvijas valstij ir dots uzdevums, kas vienlaikus ir arī iemesls, kādēļ tā pastāv, – nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem, proti, mūžīgi.

IV

Jebkura nacionāla valsts uzskata par pienākumu nodrošināt, ka tās pastāvīgie iedzīvotāji apgūst nacionālās kultūras minimumu. Tas nozīmē mācīt saprast savu piederību un valstiskuma būtību.

Mūsdienīgai izglītībai ir jāpalīdz apjēgt gan to, kas mūsu kultūrtelpu politiski vieno ar citām kultūrām, ar citām nācijām, gan robežas, kas mūs atšķir no citām kultūrtelpām. Ar šādu salīdzināšanos un nacionālās kultūras aptveršanu mēs piešķiļam enerģiju savai pilsoniskuma apziņai.

Kultūras un pilsoniskuma sasaisti nacionālā valstī demonstrē daudzu valstu, tostarp arī Latvijas, naturalizācijas politika. Tā paredz, ka jebkuram topošajam pilsonim ir jāapgūst nācijas kultūras minimums. Tas aptver valodas prasmi, zināmu orientēšanos nācijas vēsturē un kultūrā. Šis minimums ir ieejas karte, kas ļauj jaunajam pilsonim iekļauties sabiedrībā. Un es uzskatu, lai labāk sasniegtu šo mērķi, šis likumā noteiktais prasību līmenis būtu jāpaaugstina. Tas patlaban, manuprāt, ir par zemu.

V

Tādējādi kultūra ir ne tikai nacionālas, bet arī demokrātiskas valsts pamats. Spēcīga demokrātija pastāv, oriģinālas un sociāli ietekmīgas idejas dzimst vietās, kur ir radošā un izteiksmes brīvība. Tur ir nepieciešami profesionāli un no slēptām ietekmēm brīvi mediji, kas sabiedrības kopējo vērtību ietvaros nodrošina plurālismu.

VI

Demokrātijai ir nepieciešama kultūrtelpa, kas piedāvā forumu ideju sāncensībai. Tas kultūru neizbēgami pietuvina politikai. Būtībā demokrātija tikai tad ir nobriedusi, ja cilvēki spēj un nevairās kvalitatīvi diskutēt par politiskiem jautājumiem, spriest par valsti. Tieši brīvā, spontānā un pat haotiskā ideju apritē slēpjas demokrātijas spēks.

21. gadsimtā, kad nacionālās valstis konkurē globālajā arēnā, kultūra kļūst par nozīmīgu, stratēģisku jomu.

Mēs esam liecinieki tam, ka autokrātiskas sistēmas aizvien agresīvāk izaicina Rietumu demokrātiskās kultūras. Krievija iebruka Ukrainā, arī lai iznīcinātu tās nacionālo un demokrātisko kultūru.

Mūsu kultūrtelpa ir daļa no šīs “civilizāciju sadursmes”. Un tas uzliek lielu atbildību arī Latvijas kultūras cilvēkiem aizsargāt Latvijas demokrātiju, tostarp arī no politiskā naivuma.

VII

Godātie klātesošie!

Ideju aprite kultūrtelpā strādā kā paškoriģējoša sistēma, tā ietekmē nācijas kopējās vērtības un rīcību. Tā nodrošina pārmaiņu iespējas pat vienas paaudzes ietvaros.

Padomju okupācijas režīms pirmo pēckara inteliģences paaudzi centās pārkalt par sev uzticamiem “dvēseļu inženieriem”. Taču tas atdūrās pret brīvām un drosmīgām personībām. Jau pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, jo īpaši dzejā, šī paaudze radīja pagriezienu latviešu kultūras un sabiedrības atjaunotnes virzienā. Tas ļāva latviešu nacionālajai idejai uzkrāt spēku. Knuts Skujenieks un viņa līdzgaitnieku paaudze tam bija spilgts apliecinājums. Šis spēks neapsīka, bet kļuva varenāks. Tas diedzēja Atmodas asnus. Un es vēlreiz atkārtoju – tā ir kultūras darbinieku īpaša atbildība un pienākums pret Latvijas valsti.

Dāmas un kungi!

Lai šī Valstiskuma balva kalpo kā mūsu nācijas pateicība par paveikto Latvijas labā!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU