DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
16. jūnijā, 2022
Lasīšanai: 17 minūtes

Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas pavasara noslēguma sesijas plenārsēdē

FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Saeimas priekšsēdētāja!

Godātie deputāti!

Dāmas un kungi!

Jau pēc 107 dienām vēlētāji lems, kurām partijām nākamajos četros gados uzticēt Latvijas valsts pārvaldīšanu.

I

Nākamās Saeimas politisko lēmumu fonā būs Krievijas drauds Rietumu pasaulei, demokrātiskās pasaules atteikšanās no Krievijas energoresursiem, ar to saistītais cenu kāpums un inflācija, kas sāpīgi skars Latvijas cilvēkus un mūsu uzņēmumus. Šis fons par mūsu noteicošo prioritāti izvirza valsts drošību un izturētspēju.

Tādēļ es šodien nerunāšu par izglītību, zinātni, kultūru, tieslietām, veselību un daudzām citām ļoti svarīgām jomām, bet gan koncentrēšos tikai uz trim virzieniem, kas visplašākā veidā ir saistīti ar valsts drošību. 

Tie ir valsts aizsardzība un iekšējā drošība, kas ietver arī sabiedrības integrācijas problēmjautājumus, enerģētikas krīze un ar to saistītā valsts atbalsta politika iedzīvotājiem, un valsts pārvaldības sistēmas uzlabošana, kas nepieciešama, lai mūsu valsts labāk varētu pārvaldīt savus resursus un reaģēt uz krīzēm.

Es aicinu katru partiju savās programmās piedāvāt konkrētus risinājumus šajos trijos virzienos.  Un es aicinu vēlētājus, lemjot, par kuru partiju 1. oktobrī balsot, vērtēt, vai partija piedāvā šīm jomām jēdzīgus risinājumus.

Izvēloties nākamās valdības Ministru prezidentu, es rūpīgi vērtēšu, vai kandidāts piedāvā konkrētu, saprātīgu rīcībpolitiku, kas Latviju padara drošāku un krīzēs izturīgāku.

II

Vispirms, par valsts aizsardzību.

Krievija nekad nav uzdrošinājusies uzbrukt NATO dalībvalstij. Tomēr, kamēr Krievijā valdīs imperiālistiskais Putina vai kāda viņa ideoloģijas mantinieka režīms, pasaulei, Eiropai un Latvijai ir jārēķinās ar paaugstinātu draudu līmeni.

Konsekventas politikas rezultātā mūsu nacionālie bruņotie spēki kopš 2014. gada gan skaitliski, gan pēc kaujasspējām ir strauji attīstījušies. Gribu uzsvērt, ka mūsu NATO sabiedrotie mūsu bruņoto spēku kaujasspējas vērtē ļoti augstu.

Pie mums patlaban atrodas arī vairāki tūkstoši NATO sabiedroto karavīru no vairāk nekā 10 valstīm. Taču Krievijas draudi prasa mūsu aizsardzības spēju tālāku stiprināšanu.

Tādēļ, pirmkārt, mums ir jāpalielina Nacionālo bruņoto spēku skaitliskais sastāvs un jāattīsta kaujasspējas.  Saeima ir palielinājusi nākamo trīs gadu aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP.  Tomēr nākamajai Saeimai būs jāraugās, vai tas ir pietiekami un vai šis budžeta procents nebūtu vēl jāpalielina vēl vairāk.

Otrkārt, blakus mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nozīmīga ir pietiekoša NATO sabiedroto klātbūtne. Gribu uzsvērt, ka kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā NATO sabiedroto karavīru skaits Latvijā gan multinacionālās kaujas grupas ietvaros, gan ārpus tās ir ievērojami pieaudzis, tieši pēdējos četros mēnešos.

Tomēr jaunajā ģeopolitiskajā situācijā arī ar visu šo palielinājumu, ko mēs esam panākuši tieši pēdējos mēnešos, ilgtermiņā vēl nepietiek.  Ir nepieciešams nostiprināt gan komandstruktūru, gan palielināt resursus.

NATO klātbūtnei Latvijā un visā Baltijas reģionā ir jābūt pienācīgi iezīmētai jaunajā NATO aizsardzības koncepcijā, kas tiks pieņemta pēc divām nedēļām Madridē.  Latvija samitā kopā ar citām austrumu flanga valstīm stingri pastāvēs uz pietiekamu NATO spēku klātbūtni visās Austrumu flanga valstīs.

Valsts drošība nav tikai bruņoto spēku atbildība. Tādēļ esmu vairākkārt uzsvēris, ka iekšējai drošībai turpmāk jāpievērš īpaša uzmanība. Tā ilgu laiku ir bijusi atstāta novārtā. Valsts robeža vēl nav atbilstoši nostiprināta. Iekšlietu ministrijas struktūrām trūkst moderna aprīkojuma un atbilstošas infrastruktūras. Un ne mazāk svarīgi – profesionāli labi izglītots personāls.

Iekšējai drošībai turpmākajos gados jābūt prioritātei arī valsts budžetā. Iekšējās drošības dienestiem tagad ir “jāpievelkas” līdz mūsu Nacionālo bruņoto spēku jau sasniegtajam līmenim.

Dāmas un kungi!

Tieši baltieši un poļi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā visapņēmīgāk atbalsta Ukrainu. Mūsu izpratne par Krievijas bīstamību, ko partneri Rietumeiropā daudzu gadu garumā ignorēja, mūsu pozīcija gan sankciju jautājumā, gan mūsu militārais atbalsts Ukrainai ir nozīmīgi ietekmējis Eiropas Savienības kopējo nostāju. To atzīst arī starptautiskie novērotāji. Latvijas ārpolitiskais svars nākamajos četros gados ir jāsaglabā, tas kalpo mūs drošībai.

Latvija 2025. gadā kandidēs uz ANO Drošības padomi. Tā ir iespēja uzņemties atbildību par demokrātisko vērtību un starptautisko tiesību aizstāvību.

Mūsu, tāpat kā citu ANO dalībvalstu interesēs ir noteikumos un tiesībās balstīta starptautiskā kārtība. Strādājot ANO Drošības padomē, Latvijas starptautiskais svars, un līdz ar to drošība, augtu. Lai tiktu ievēlētai, Latvijai jāiegūst 129 no 193 ANO dalībvalstu balsīm. Tas nebūs viegli. Tāpēc nākamās Saeimas deputātiem, mūsu ārlietu dienestam ir jāpieliek visi pūliņi, lai mēs šo nozīmīgo pozīciju varētu ieņemt.

Latvija pieder arī pie tām valstīm, kura aktīvi iestājas par starptautisko tiesību principiem un Krievijas atbildību starptautiskajās tiesās. Mēs atbalstam arī īpaša Starptautiska tribunāla izveidi Krievijas agresīvā kara pret Ukrainu izmeklēšanai.

Latvijas drošības ilgtermiņa nostiprināšana ir prioritārs uzdevums nākamajai valdībai un Saeimai, koalīcijas un opozīcijas partijām. Pie tā jāstrādā tikpat neatlaidīgi, kā to darījuši šīs valdības Ministru prezidents, ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs.

III

Arī Latvijas enerģētiskā pietiekamība ir drošības jautājums.     

Šobrīd valdība trauksmes režīmā strādā pie tā, lai aizstātu Krievijas gāzi. Tas ir pareizi. Bet ir nepiedodami ilgi zaudēts laiks, vilcinot vēja, saules, biomasas un citu alternatīvos resursu izmantošanu valsts energoapgādē. Tāpēc nav ticis pieņemts tālredzīgs lēmums uzbūvēt savu sašķidrinātās gāzes termināli, kaut gan diskusijas par to ir bijušas. 

Šie iepriekšējie lēmumi, jeb precīzāk – lēmumu nepieņemšana – tagad mūsu enerģētikas krīzi padara vēl smagāku. Tāpat nav pieļaujams, ka vēja parku investoriem jāmaldās birokrātiskos labirintos, jācīnās ar administratīviem šķēršļiem, pat jātiesājas, lai varētu ražot mums tik nepieciešamo enerģiju.

Godātie klātesošie!

Mēs visi apzināmies, ka nākamā ziema būs smaga. Pasaulē kāpj cenas energoresursiem, aug inflācija. Mēs zinām iemeslu – tas ir Krievijas karš pret Ukrainu. 

Neskaidrība, nedrošība, bažas par to, kā katru no mums skars krīze, sabiedrībā ir ārkārtīgi augstas. Bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka Latvijas valsts spēj un spēs palīdzēt saviem iedzīvotājiem.

Tādēļ valstij, tas ir – solidāri visai sabiedrībai –, ir jābūt pienākumam mērķēti atbalstīt katru konkrētu mājsaimniecību, kura bez šī atbalsta nevarētu samaksāt par nepieciešamo. Es uzsveru – mērķēti atbalstīt! Ministru prezidents ir uzstājīgi pieprasījis izstrādāt mērķētu atbalstu sistēmu. Valsts pārvaldei beidzot ir jāizdara tas, kas nav izdarīts trīsdesmit gados.

Līdzšinējā sociālā atbalsta sistēma ir dārga un neefektīva. To ir atzinuši arī starptautiskie eksperti. Tā nav kalpojusi nevienlīdzības mazināšanai, kas Latvijā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā. Mērķēta sociālā atbalsta sistēma ir nepieciešama energokrīzes laikā. Taču vienlaikus tā ir neatliekama strukturāla reforma, lai ilgtermiņā mazinātu nevienlīdzību. Šādai  sistēmai ir jāsāk darboties jau šoruden.

IV

Krīze nedrīkst novērst mūsu uzmanību no ilgtermiņa mērķiem un citām valstij nepieciešamām strukturālām reformām.

Latvijas savā attīstībā jau ilgstoši atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Ar gadiem šī distance palielinās. To rāda skaitļi – pēc pirktspējas paritātes Lietuva ir 15. vietā Eiropas Savienībā, Igaunija 17. vietā, bet Latvija 23. vietā – tātad 5.vietā no beigām. Šeit ir tieši strukturālas reformas, kas nav veiktas.

Es varu nosaukt problēmas, kas kavē Latvijas attīstību un kas liek mums atpalikt salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Un tie ir: administratīvie šķēršļi investīciju ienākšanai, nepietiekams finansējums pētniecībai un zinātnei, kas mazina eksportspēju, neefektīva darbaspēka pārkvalifikācijas sistēma un kvalificēta darbaspēka trūkums, neattīstīta mājokļu politika, kas neveicina darbaspēka mobilitāti, nepietiekama kredītu pieejamība, tautsaimniecības attīstību neveicinoša nodokļu sistēma.

Droši vien jūs šo sarakstu varētu vēl krietni papildināt. Katrā no šīm jomām nepieciešamas nopietnas, un es uzsveru, strukturālas reformas.

V

Es vēlos īsumā pievērsties vienam no šie jautājumiem un, proti, valsts pārvaldes efektivitātei. 

Latvijas valsts pārvalde, kas būvēta pēc 19. gadsimta parauga ar ministriju stingri nodalītām kompetencēm, nav spējīga ātri un kvalitatīvi reaģēt uz sabiedrības vajadzībām. Tā nav piemērota 21. gadsimta arvien sarežģītākai pasaulei, kas prasa pārnozaru un starpinstitūciju sadarbību.

Jaunais LDDK prezidents Andris Bite atzīst, ka katra ministrija dzīvo savā pasaulē, bet, ja nepieciešama vairāku ministriju sadarbība, lietas “buksē”.

Pat aizsardzības ministram, kuram uz laiku bija jāuzņemas atbildība ukraiņu bēgļu lietās, nākas konstatēt, ka koordināciju starp dažādām ministrijām esot ļoti grūti nodrošināt.

Cits piemērs.

Valsts pārvaldes digitalizācijā ir ieguldīti miljoni. Informācija glabājas 180 dažādos digitalizētos reģistros, bet kopīga automatizēta datu lietošana nenotiek.

Lai divas vai vairākas valsts iestādes apmainītos ar datiem vai izmantotu viena otras datu bāzi, ir teju nepieciešams veikt izmaiņas likumā. Vēl joprojām pašvaldības sociālajam dienestam nepieciešamos datus vairumā gadījumu apstrādā manuāli. Ir jāpiekrīt Ministru prezidenta kritikai par valsts pārvaldes kolektīvo nespēju izmantot tehnoloģijas savu pienākumu veikšanai – apkopot un analizēt datus, lai sniegtu iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus.

Tā nedrīkst turpināties.

Valsts digitālā pārvaldība nākamajai valdībai un nākamajai Saeimai ir jāpārveido tā, lai tā kalpotu sabiedrībai – ērti, efektīvi un visiem pieejami. Šo jomu jāpārrauga Ministru kabineta līmeņa politiski atbildīgai amatpersonai. Tāpat ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai par Latvijas zaļo kursu un attiecīgajām reformām tautsaimniecībā, jo tie visi ir starpinstitūciju un pārnozaru jautājumi.

Valsts pārvaldei ir jābūt elastīgai un tai ir jāspēj reaģēt uz katra konkrētā laika sabiedrības labā risināmiem uzdevumiem arī tad, ja uzdevums vienlaikus skar vairākas nozares vai institūcijas. Ja tas skar vienu institūciju vai nozari, tad viss ir kārtībā. Bet tikko ir vairākas institūcijas un nozares iesaistītas, tad mēs “buksējam”.

Tāpēc es aicināšu nākamo Ministru prezidenta kandidātu sniegt konkrētu, izsvērtu un izvērsti pamatotu reformas plānu, kā novērst valsts pārvaldības stagnējošo atpalicību. Un ar parastajiem primitīvajiem, populistiskajiem priekšlikumiem labāk nemaz pie manis nenāciet.

VI

Nobeigumā – par dažiem sabiedrības integrācijas problēmjautājumiem.

Lēmums par Okupantu pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu iezīmē simbolisku pagrieziena punktu. Tas pārvelk svītru Krievijas tiesībām kultivēt savus imperiālistiskos ideoloģiskos rituālus šeit pie mums, mūsu zemē.  

Tāpat ir pareizs lēmums aizliegt Krievijas TV propagandas kanālus.  Antidemokrātiska propaganda neietilpst vārda brīvības tvērumā.

Taču, vēsturiski raugoties, iespējams, visbūtiskākais šīs Saeimas nopelns būtu lēmums beidzot pielikt punktu mākslīgajai sabiedrības šķelšanai, pēc neilga pārejas perioda, sākot ar 2025. gadu, pārejot uz vienotu skolas izglītību valsts valodā.  Par attiecīgajiem grozījumiem izglītības likumos jūs šodien lemsiet pirmajā lasījumā.

Mums ir politiskie spēki, kuri jau vienmēr par to ir konsekventi iestājušies, savukārt ir arī citi spēki, kuri šo soli ar dažādām atrunām uzskatījuši par pāragru vai vispār nav to uzskatījuši par vajadzīgu.

Jautājums ir daļēji sākts risināt ar 2004. gada reformu, nosakot, ka krievu skolām daļai no mācībām jānotiek valsts valodā. 2011. gadā tika mēģināts organizēt referendumu, kas būtu paredzējis pilnīgi pāreju uz mācībām valsts valodā, taču šī referenduma iniciatīva neguva pietiekošu atbalstu.

Tagad šis jautājums pēc vairāk 30 atjaunotās neatkarības gadiem būs slēgts. Jāatzīmē, ka iespēja kā atsevišķu priekšmetu apgūt arī savas mazākumtautības valodu un kultūru paliek arī turpmāk.

Es vēlētos atkārtoti pacelt jautājumu par latviešu diskrimināciju darba tirgū. Arī par to šeit Saeimā jau ir bijušas karstas debates. Mums ir sava valsts valoda, kurai jābūt pietiekošai visās dzīves un darba situācijās. Darba devējiem ir jāsaprot, ka Latvija ir nacionāla Eiropas valsts ar kopēju valsts valodu. Tikai izņēmuma kārtā ir pieļaujams prasīt svešvalodas zināšanas tādās darbavietās, kur tas objektīvi ir nepieciešams, piemēram, ja pamatā ir jāstrādā ar ārzemju tūristiem vai attiecīgām ārzemēm.

Tas ir skaidri jānoregulē Darba likumā. To vajadzētu izdarīt vēl šai Saeimai. Iespējams, vispārēja svešvalodu zināšanu prasība varētu attiekties vienīgi uz angļu valodu, kas mūsdienās ir galvenā starptautiskās saziņas valoda. Ar šo valodu mēs sazināmies ar mūsu kaimiņiem Ziemeļos un Dienvidos, Austrumos un Rietumos. Un arī visu pasauli. Bet arī tas vēl rūpīgi jāapsver. 

Latvijas sabiedrība ir atvērta katram, kas ir vēlējies integrēties uz Satversmē ietverto vērtību pamata. Šīs vērtības ir – latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, Latvijas kā nacionālas valsts latviskā identitāte, mūsu piederība Rietumu demokrātiskajai pasaulei. Izvēli integrēties uz šo vērtību pamata ir izdarījusi liela daļa no mūsu mazākumtautību pārstāvjiem, tostarp arī nosodot Krievijas agresiju Ukrainā. Viņi visi ir Latvijas patrioti, un viņiem nav nekādu problēmu nedz ar vienoto valsts valodu, nedz ar mūsu valsts latvisko raksturu.

Vienlaikus zināma daļa cilvēku, kuriem ģimenes valoda ir krievu valoda, tagad pārdzīvo sava veida identitātes krīzi. Viņu vēsturiskā kultūras avota – Krievijas – morālā autoritāte ir sagrauta. Tomēr joprojām viņiem ir zināmas grūtības atbildēt uz elementāru jautājumu – kas vai kurš vainojams pie kara un kara noziegumiem Ukrainā. 

Mēs zinām, ka līdzīgas mokas pārdzīvoja daudzi vācieši ārpus Vācijas pēc tam, kad 1933. gadā pie varas bija nākuši nacisti. Apjausma, ka savas izcelsmes valsts ir kļuvusi noziedzīga, nav viegli panesama. Varbūt runājot ar viņiem, mēs varam viņiem nedaudz palīdzēt noregulēt viņu politisko un morālo kompasu.

Tāpēc pareizi ir vairāki pēdējā laika Saeimas lēmumi, kas paredz vērsties pret jebkādu Krievijas imperiālistiskās ideoloģijas slavināšanu publiskajā telpā, vēršanos pret Latvijas valsti un tās pilsoņiem.

Latvija kā demokrātiska valsts nevienam neuzspiež savu izvēli, bet piedāvā iespēju veidot savu piederību modernai, demokrātiskai, cilvēciskai sabiedrībai.

Savukārt pārmest, ka demokrātiskajai Latvijai nav izdevies integrēt pārliecinātus putinistus, ir vienkārši nejēdzīgi. Tā ir šo cilvēku izvēle. Viņi grib baudīt Eiropas valsts brīvības un iespējas, bet mentāli turpina dzīvot Krievijas agresīvās imperiālistiskās ideoloģijas pasaulē. Viņi nav integrējami, ja vien viņi paši nemaina šo savu absurdo nostāju.

Nākamās Saeimas četri gadi būs laika nogrieznis, kurā par spīti apstākļiem, būs vislabākajā veidā jāturpina īstenot Latvijas valsts mērķi: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmēt labklājību.

Tas ir Latvijas valsts lielais mērķis, kuru nosaka Satversme. Šis mērķis paliek nemainīgs un ir spēkā vienmēr.

Paldies!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU