Valsts ieņēmumu dienests ar pārsūdzēto lēmumu atcēla pieteicējam izsniegto vienkāršoto procedūru atļauju – vietējās muitošanas un vienkāršotās deklarēšanas procedūru atļauju, jo dienesta ieskatā pieteicējs nebija ievērojis nosacījumus, uz kuru pamata atļauja tika izsniegta.
Vienkāršoto procedūru atļaujas izsniegšanas laikā piemērojams bija Kopienas Muitas kodekss (Padomes regula Nr. 2913/92) un uz tā pamata izdotie tiesību akti. Savukārt pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā spēkā bija Savienības Muitas kodekss (Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr. 952/2013) un uz tā pamata izdotie tiesību akti.
Senāts spriedumā secināja, ka gan Kopienas Muitas kodekss un tā īstenošanas regula, gan Savienības Muitas kodekss, tā deleģētā regula un īstenošanas regula paredz muitas iestādēm tiesības piešķirt atšķirīgas atļaujas un sertifikātus, kas tiek izsniegti, novērtējot pretendenta atbilstību tiesību normās noteiktajām prasībām, proti, atšķirīgām prasībām.
Pieteicējs uzskata, ka viņam ir jāizpilda tādi nosacījumi, kas izvirzīti atļaujas saņemšanai vienkāršotas muitas deklarācijas regulārai izmantošanai. Apgabaltiesa atzinusi, ka pieteicējam ir piemērojamas tādas prasības, kādas ir noteiktas atzītajam uzņēmējam, tomēr spriedumā nav atspoguļots, kā tiesa ir nonākusi pie secinājuma, ka pieteicējam ir piešķirts atzītā uzņēmēja statuss.
Senāts atzina, ka ievērojot to, ka pastāv vairākas atļaujas un sertifikāti, tiesai bija jāveic materiālo tiesību normām atbilstoša lietas faktisko apstākļu pārbaude, tomēr konkrētajā gadījumā apgabaltiesas spriedums šādu pārbaudi neatspoguļo.
Senāta spriedums. Lieta SKA-192/2022 (A420225318).
