Savā 2013.gada 15.oktobra iesniegumā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, sūdzējās, ka Latvijas tiesas, izskatot pret viņu ierosinātā administratīvā pārkāpuma lietu, nebija pārbaudījušas viņa sūdzību par iespējamo uzkūdīšanu no tiesībsargājošo iestāžu puses.
Iesākumā pievēršoties valdības sākotnēji izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja apgalvotais pārkāpums nebija sasniedzis minimālo aizskāruma līmeni, Tiesa atzīmēja, ka tā jau iepriekš ir noraidījusi šādu argumentu, izskatot citas lietas par Konvencijas 6.panta iespējamiem pārkāpumiem. Proti, ņemot vērā, ka iespējamā uzkūdīšana, par ko iesniedzējs sūdzējās, ja tāda bija notikusi, varēja nopietni skart iesniedzēja reputāciju, kā arī ietekmēt tiesvedības taisnīgumu, nebija pamata secināt, ka iesniedzēja tiesību iespējamais pārkāpums nav sasniedzis minimālo aizskāruma līmeni.
Vērtējot sūdzību pēc būtības, Tiesa atsaucās uz tās judikatūrā nostiprinātajiem principiem un metodoloģiju, saskaņā ar kuru Tiesa atsevišķi vērtē apgalvotās uzkūdīšanas materiālo un procesuālo aspektu. Apskatot apgalvotās uzkūdīšanas materiālo aspektu, Tiesa atzīmēja, ka lietā nav strīda par to, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) bija veicis prokurora sankcionētas operatīvās darbības pret iesniedzēju. Tomēr Tiesas rīcībā esošie materiāli nebija pietiekami, lai tā varētu izdarīt secinājumu par to, vai iesniedzēja gadījumā patiešām bija notikusi uzkūdīšana. Tādēļ Tiesas uzdevums bija izvērtēt, vai iesniedzējam nacionālajā līmenī bija pieejami procesuālās aizsardzības līdzekļi, kas ļautu tiesvedības gaitā noskaidrot pret viņu veiktās operatīvās darbības iemeslus, tiesībsargājošo iestāžu iesaistes apjomu, kā arī izvērtēt iespējamās uzkūdīšanas būtību, lai nodrošinātu iesniedzējam tiesības uz taisnīgu tiesu.
Tiesa atzīmēja, ka Latvijas tiesas administratīvā pārkāpuma materiāliem bija pievienojušas kriminālprocesa materiālu kopijas – liecinieku un līdzapsūdzētā liecības, prokuratūras un KNAB izziņas par veikto operatīvo darbību. Tomēr pirmās instance tiesa uz šiem materiāliem atsaucās, lai pamatotu šo pierādījumu pieņemamību administratīvā pārkāpuma procesā, nevērtējot pret iesniedzēju veikto operatīvo darbību tiesiskumu. Secinot, ka tās jau bija pārbaudījusi prokuratūra, tiesa atzīmēja, ka tai nav pamata apšaubīt prokuratūras secinājumus.
Arī apelācijas instance neizvērtēja iesniedzēja sūdzību par iespējamo uzkūdīšanu, pievienojoties KNAB viedoklim, ka tiesai, izskatot administratīvā pārkāpuma procesu, nav kompetences vērtēt operatīvo darbību tiesiskumu. Šajā sakarā Tiesa atzīmēja, ka nacionālo tiesu uzdevums ir pārbaudīt visus lietā esošos faktus, lai noskaidrotu patiesību un konstatētu, vai ir notikusi uzkūdīšana. Nav pietiekami, ja, izvērtējot sūdzības par iespējamo uzkūdīšanu, tiesas tikai atsaucas uz prokuratūras secinājumiem. Līdz ar to Tiesa secināja, ka Latvijas tiesas administratīvā pārkāpuma tiesvedības ietvaros nebija veikušas vispārēju un detalizētu analīzi par operatīvās darbības iemesliem, tiesībsargājošo iestāžu iesaistes apjomu un iespējamo iesniedzēja uzkūdīšanu, kas savukārt negatīvi iespaidoja iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu.
Iesniedzējs lūdza piespriest viņam zaudējumu atlīdzību 185,39 EUR apmērā, kaitējuma kompensāciju 30 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 2 500 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, uzskatot, ka pārkāpuma konstatēšana pati par sevi ir taisnīgs atlīdzinājums par viņam radīto kaitējumu, kā arī piespriežot 1 000 EUR par tiesāšanās izdevumiem.
Tiesas Komitejas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2022. gada 3.marta Tiesas Komitejas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (66897/13) un pasludināšanas datums (03/03/2022).
Fakti lietā Pīlāgs pret Latviju
Iesniedzējs ir bijušais Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes darbinieks.
2008.gada 13.novembrī KNAB uz prokuratūras sankcionēta operatīvā eksperimenta rezultātā iegūtās informācijas pamata un uz aizdomu pamata par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lielā apmērā atbalstīšanu un ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu mantkārīgā nolūkā pret iesniedzēju un vēl vienu personu ierosināja kriminālprocesu.
2009.gada 29.maijā KNAB no kriminālprocesa izdalīja materiālus, uzsākot administratīvā pārkāpuma lietvedību pret iesniedzēju par likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” pārkāpumu saistībā ar valsts amatpersonas amata savienošanas nosacījumu neievērošanu, piemērojot naudassodu 65 LVL. Šo KNAB lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, kā arī lūdza apturēt tiesvedību administratīvā pārkāpuma procesā līdz brīdim, kad attiecībā uz iesniedzēju tiks pieņemts galīgais lēmums kriminālprocesā. Administratīvā rajona tiesa izprasīja no Ģenerālprokuratūras informāciju par kriminālprocesa gaitu un noraidīja iesniedzēja lūgumu, pievienojot administratīvā pārkāpuma lietvedības materiāliem Ģenerālprokuratūras iesniegtās kriminālprocesa materiālu kopijas: liecinieku liecības; izziņas; un dokumentus, kas attiecās uz KNAB veiktajām operatīvajām darbībām. 2011.gada 8.februārī Administratīvā rajona tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, atstājot spēkā KNAB lēmumu par administratīvā soda piemērošanu. Par šo tiesas lēmumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību. 2012.gada 8.novembrī Administratīvā apgabaltiesa atcēla pirmās instances spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai un procesuāla rakstura trūkumu novēršanai. 2013.gada 21.janvārī Administratīvā rajona tiesa, izskatot lietu no jauna, noraidīja iesniedzēja sūdzību. 2013.gada 15.aprīlī Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā pirmās instances tiesas 2013.gada 21.janvāra nolēmumu.
