Savos 2016.gada 4.aprīļa un 2016.gada 7.aprīļa iesniegumos Tiesai iesniedzēji, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu), sūdzējās par to, ka kopš brīža, kad stājās spēkā norma par procentu maksājumu apturēšanu no komercsabiedrības, kas nonākusi finansiālās grūtībās un saņem valsts atbalstu (Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8.panta pirmā daļa), viņiem esot pārtraukta procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem esot pienākusies saskaņā ar 2007.gadā ar AS “Parex banka” noslēgtu termiņdepozīta līgumu. Tāpat, atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), iesniedzēji sūdzējās, ka attiecībā uz viņiem esot pieļauta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar kreditoriem, kuru aktīvi tika nodoti AS “Citadele banka” pēc AS “Parex banka” reorganizācijas, jo AS “Citadele banka” kreditori arī pēc iepriekš minētās normas spēkā stāšanās saņēma viņiem pienākošos procentu maksājumus.
Pievēršoties iesniedzēju sūdzībām par Konvencijas 1.protokola 1.pantu, Tiesa visupirms secināja, ka normas, saskaņā ar kuru iesniedzēji nevar saņemt procentu maksājumus, rezultātā ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu. Vienlaikus Tiesa pievienojās Satversmes tiesas 2015.gada 13.oktobra spriedumā lietā Nr.2014-36-01 paustajiem secinājumiem, ka šī iejaukšanās ir bijusi likumīga un tai ir bijis leģitīms mērķis – sabiedriskās intereses. Lietā Nr.2014-36-01 Satversmes tiesa, izskatot pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām ierosinātu lietu, secināja, ka Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8.panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105.pantam.
Pievēršoties iejaukšanās samērīgumam, Tiesa visupirms norādīja, ka iesniedzēju sūdzību vērtēšanā ir jāņem vērā faktiskie apstākļi. Proti, iesniedzēju sūdzības bija saistītas ar pasākumiem, kas īstenoti, lai glābtu stratēģiski svarīgu banku, kurai pēc 2008.gada ekonomiskās krīzes būtu varējusi iestāties maksātnespēja, ja valsts nebūtu rīkojusies, lai šādu situāciju novērstu. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēji bija cieši saistīti ar šo banku. Proti, Tiesa skaidroja, ka iesniedzēji nebija parasti iedzīvotāji – viens no iesniedzējiem un otrā iesniedzēja tēvs bija bankas vairākuma akcionāri. Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tik jūtīgu ekonomikas jomu kā banku sistēmas stabilitāte, un norādīja, ka situācijā, kad valsts saskaras ar tāda mēroga izaicinājumiem, kas izvirza ekonomiska, sociāla un politiska rakstura jautājumus, valsts iestādes principā ir labākā situācijā nekā starptautiska tiesa, lai izvēlētos piemērotākos līdzekļus taisnīga līdzsvara starp sabiedrības un indivīda interesēm sasniegšanai. Turklāt primāri Tiesa paļausies uz šo iestāžu vērtējumu, ja vien tas nebūs acīmredzami nepamatots vai patvaļīgs. Šajā kontekstā Tiesa secināja, ka Satversmes tiesa ir visaptveroši izvērtējusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu samērīgumu. Tiesa uzsvēra, ka Satversmes tiesas izvērtējums esot bijis pamatots un tajā ietvertas atsauces uz Eiropas Savienības tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem. Tāpat Tiesa uzskatīja, ka Satversmes tiesas secinājums, ka apstrīdētā norma ir izrietējusi no prasībām, kuras Latvija uzņēmusies, lai, sniedzot valsts atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tiktu ievērotas Eiropas Savienības tiesību normas, nav acīmredzami nepamatots. Savukārt iesniedzēju argumentu, ka Eiropas Savienības tiesību akti neuzlika Latvijai par pienākumu pārtraukt izmaksāt procentu maksājumus, Tiesa noraidīja kā nepamatotu. Proti, Tiesa norādīja, ka pat ja Eiropas Savienības tiesību akti nepieprasa konkrētus pasākumus attiecībā uz sloga sadalījumu, akcionāriem jāuzņemas risks, kas saistīts ar viņu ieguldījumiem. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka, vērtējot, vai ir panākts līdzsvars starp konkurējošajām interesēm, Satversmes tiesa analizēja pakārtoto saistību raksturu un secināja, ka procentu maksājumi, kas tiek saņemti no šādām saistībām, ir atkarīgi no komercsabiedrības sekmīgas darbības. Citiem vārdiem – iesniedzēji paši ir uzņēmušies komercdarbības risku, kas ietver arī potenciālu īpašuma tiesību ierobežojumu vai pat zudumu neveiksmīgas komercdarbības gadījumā. Līdz ar to iesniedzējiem bija jāuzņemas līdzatbildība situācijā, kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās. Tādēļ Tiesa secināja, ka, lai gan iesniedzēji neapšaubāmi zaudēja svarīgu ienākumu avotu, viņi paši bija piekrituši uzņemties risku, veicot šādu ieguldījumu, un tādēļ noraidīja iesniedzēju sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.
Turpinājumā Tiesa pievērsās viena no iesniedzējiem sūdzībai attiecībā uz 2017.gada grozījumiem Komercdarbības atbalsta kontroles likumā, kuru rezultātā, šī iesniedzēja ieskatā, viņš neatgriezeniski zaudējis iespēju saņemt procentu maksājumus. Tiesa konstatēja, ka šis iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz sūdzību šajā daļā, jo viņš par šiem grozījumiem nebija vērsies Satversmes tiesā, un tādēļ to noraidīja.
Nobeigumā Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par viņu iespējamu diskrimināciju un konstatēja, ka viens no iesniedzējiem šādu sūdzību Satversmes tiesā nebija izvirzījis vispār, bet attiecībā uz otra iesniedzēja sūdzību par iespējamu diskrimināciju Satversmes tiesa pieņēma lēmumu, atsakoties ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ. Ņemot vērā minēto, Tiesa konstatēja, ka iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, un šīs iesniedzēju sūdzības noraidīja.
Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2022.gada 3.februārī pasludinātais Tiesas Komitejas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesniegumu numuri (19534/16 un/vai 19653/16) un lēmuma pieņemšanas datums (03/02/2022).
Fakti lietās Krasovickis pret Latviju un Kargins pret Latviju
Viens no iesniedzējiem (pirmais iesniedzējs) un otrā iesniedzēja (otrais iesniedzējs) tēvs bija AS “Parex banka” vairākuma akcionāri. 2007.gadā pirmais iesniedzējs un otrā iesniedzēja māte ieguldīja šajā bankā aptuveni 28 miljonus eiro, noslēdzot termiņdepozīta līgumu. Rezultātā pirmais iesniedzējs un otrā iesniedzēja māte ieguva tiesības uz ikmēneša procentu maksājumiem. Vēlāk otrā iesniedzēja māte nodeva tiesības uz procenta maksājumiem otrā iesniedzēja brālim, kurš pēc tam tos nodevis otrajam iesniedzējam.
2008.gada globālās finanšu krīzes iespaidā sākās AS “Parex banka” nacionalizācija. Latvijas valsts īstenoja vairākus pasākumus, lai glābtu šo banku, tostarp 2010.gadā notikusi AS “Parex banka” reorganizācija.
Latvijas Republikas Saeima 2014.gada 19.jūnijā steidzamības kārtā pieņēma Komercdarbības atbalsta kontroles likumu, kas stājās spēkā 2014.gada 1.jūlijā. Minētā likuma mērķis bija nodrošināt komercdarbības atbalsta īstenošanas tiesiskumu, noteikt Latvijas nacionālās kontroles kompetences un procedūras komercdarbības atbalsta jomā, lai mazinātu komercdarbības atbalsta negatīvo ietekmi uz konkurenci. Šī likuma 8.panta pirmā daļa paredzēja: “Ja komercsabiedrība, kura nonākusi finansiālās grūtībās, saskaņā ar komercdarbības atbalstu regulējošiem normatīvajiem aktiem saņem atbalstu, tad no komercdarbības atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām, ievērojot Eiropas Komisijas lēmumā vai nacionālajā normatīvajā aktā par atbalsta piešķiršanu noteikto un neatkarīgi no komercsabiedrības spēkā esošajām juridiskajām saistībām komercsabiedrībai ir aizliegts pildīt pakārtotās saistības (tai skaitā aizliegts atmaksāt aizdevumu, aprēķināt, uzkrāt vai izmaksāt par šādu aizdevumu procentus vai citu atlīdzību) neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža.”
Šīs normas spēkā stāšanās rezultātā iesniedzējiem esot pārtraukta procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem pienākas saskaņā ar 2007.gadā ar AS “Parex banka” noslēgto termiņdepozīta līgumu. 2015.gada 13.oktobrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr.2014-36-01, kurā Satversmes tiesa Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8.panta pirmo daļu atzina par atbilstošu Satversmes 105.pantam.
