Izskatāmajā lietā Lauku atbalsta dienests atteica piešķirt pieteicējai jauno lauksaimnieku atbalstu, pamatojoties uz to, ka pieteicējai jau bija piešķirts uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalsts. Lauku atbalsta dienesta ieskatā viena pasākuma ietvaros vienam kandidātam var tikt piešķirts vai nu uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalsts, vai nu jauno lauksaimnieku atbalsts.
Izskatot pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, Senātam radās šaubas par to, kā pareizi interpretēt attiecīgo Eiropas Savienības normatīvo regulējumu, jo no Lauku atbalsta dienesta paskaidrojumiem, kam piekritušas arī zemāko instanču tiesas, izriet, ka lauksaimnieks zaudē statusu „gados jauns lauksaimnieks” tikai tāpēc, ka viņš iepriekš ir saņēmis atbalstu mazo lauku saimniecību attīstībai. Tāpēc Senāts 2020.gada. 24.februārī apturēja tiesvedību lietā, lai uzdotu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus.
Atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas sniegtajām atbildēm, Senāts spriedumā atzina, ka, lai arī Eiropas Savienības Tiesa nepiekrita tādai regulas (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 17.decembra Regula (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005) normu interpretācijai, tas nemaina secinājumu, ka Eiropas Komisija, saskaņojot Latvijas Lauku attīstības programmu, uzskatīja, ka programmā minētais attīstības atbalsts un jauno lauksaimnieku atbalsts netiks izmaksāts vienam lauksaimniekam. Dalībvalstij Lauku attīstības regula jāīsteno, izmantojot lauku attīstības programmu tieši tādā veidā, kā to apstiprinājusi Eiropas Komisija. Tādējādi, interpretējot Latvijas Lauku attīstības programmā ietverto regulējumu, šajā situācijā nevar ignorēt Eiropas Komisijas viedokli laikā, kad programma tika apstiprināta.
Lieta Nr.SKA-2/2022; (A420151917).
