Civillietu departamenta senatoru kopsapulce konstatēja, ka ir izveidojusies atšķirīga tiesu prakse jautājumā par procentu noteikšanu, kurus prasītājam naudas summas piedziņas gadījumā ir tiesības saņemt par laiku līdz sprieduma izpildei saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.panta pirmo daļu. Atšķirīgu praksi, pamatojoties uz apgabaltiesu sniegto informāciju, senatoru kopsapulce konstatēja gan jautājumā, vai par laiku līdz sprieduma izpildei naudas summas piedziņas lietās prasītājam nosakāmas tiesības saņemt procentus no visas ar spriedumu piedzītās summas, vai tikai no pamatparāda, kas piedzīts ar spriedumu, gan arī jautājumā, vai prasītāja kā uzvarējušā lietas dalībnieka tiesības saņemt iepriekšminētos procentus nosakāmas gadījumā, kad ar spriedumu piedzīto nokavējuma procentu apmērs pēc saistības jau ir sasniedzis pamatparāda lielumu.
Lai nodrošinātu vienotu tiesu praksi, Civillietu departamenta senatori izskaidroja iztulkojamā normatīvā regulējuma mērķus un atzina, ka par laiku līdz sprieduma izpildei lietas dalībniekam pienākas procenti ne vien par pamatparādu, kura atmaksa nav notikusi sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā, bet arī par citiem maksājumiem, kuri parādniekam bija jāveic šajā termiņā, tostarp par piedzītajām summām, kas izriet no apmierinātajiem blakus prasījumiem, kā arī par piedzītajiem tiesāšanās izdevumiem. Turklāt tiesības saņemt iepriekšminētos procentus ir nosakāmas arī gadījumā, kad ar spriedumu piedzīto nokavējuma procentu apmērs pēc saistības jau ir sasniedzis pamatparāda lielumu.
Senatori uzsvēra, ka pēc savas juridiskās dabas Civilprocesa likuma 195.panta pirmajā daļā paredzētie procenti ir procesuālo tiesību institūts. Tie funkcionālā nozīmē ir līdzīgi Civillikumā regulētajiem nokavējuma procentiem, tādēļ, nosakot procentus saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.panta pirmo daļu, to pieaugums, līdzīgi kā nokavējuma procentu pieaugums, apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu summa sasniegusi visas ar spriedumu piedzītās summas lielumu.
Kopsapulcē senatori vienlaikus atzina, ka ar spriedumu, ar kuru tiek piedzīta naudas summa, jaunas tiesības netiek radītas, bet gan tiesa, pamatojoties uz materiālo tiesību normām, tikai konstatē lietas dalībnieka tiesības uz attiecīgo summu. Savukārt šāds spriedums kļūst par papildu pamatu, kas nodrošina lietas dalībnieka prasījuma piespiedu izpildi.
Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulces lēmums atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 49.1 panta trešajai daļai publicēts Senāta tīmekļvietnē: pieejams šeit.
