Brūnā čakste kļūst kareivīga un agresīva, kad tai nākas aizsargāt nolūkoto dzīves teritoriju no konkurējoša savas sugas pārstāvja vai jauno paaudzi no iespējama apdraudētāja. Der atcerēties: čakste par ligzdas apdraudētāju var uzskatīt arī cilvēku. Šādās reizēs brūnā čakste vispirms veic brīdinošus uzlidojumus, bet, ja tas nelīdz, seko arī reāli uzbrukumi un cilvēka galva var saņemt knābja cirtienus. Čakstes savu vārdu ieguvušas tām raksturīgo saucienu – čakstienu – dēļ. Briesmu gadījumā vai pat tikai uztraucoties, čakstes no vienas uz otru pusi šūpo garo asti un raida skaļus akustiskos trauksmes signālus “čak – čak – čak”.
Spalvu tērpa krāsu spēle
Lai gan brūnā čakste (Lanius collurio) maz līdzinās zvirbulim, šīs lidonis iekļauts zvirbuļveidīgo putnu kārtā. Brūnā čakste ir slaids, 16–18 cm garš, garastains putns ar nosacīti īsiem spārniem. Tēviņa galvas virsa un kakla aizmugure ir zilganpelēka, pāri acīm stiepjas samērā plata, melna svītra, kas atgādina saules briļļu “masku”. Arī pārējais pieauguša tēviņa ķermeņa ietērps ir visnotaļ uzkrītošs: mugura un spārni rūsganbrūnā krāsā, vēderpuse iesārti baltgana, virsaste pelēka, aste melna ar baltām maliņām. Salīdzinot ar tēviņu, mātītes āriene ir samērā necila – pārsvarā izteikti brūnās spalvās tērpta. Mātītei ķermeņa virspuse viscaur rūsganbrūna, arī viņas galvas apspalvojumā pamanāmi pelēki toņi un arī viņai pār acīm stiepjas “maska”, taču tā nav tik uzkrītoša kā tēviņam. Uz mātītes gaišajām krūtīm un sāniem kā zvīņas iezīmējas smalki, lokveida maskējoši raibumi.
Čakstes – plēsīgi putni
Kā visas čakstes, arī brūnās čakstes ir plēsīgi putni, lai gan ārēji nelīdzinās un nav arī pieskaitītas plēsīgajiem putniem. Ne velti šo putnu nedaudz āķveidīgi ieliektais knābis galā ir tik ļoti ass! Brūnās čakstes pārtiek gan no prāviem kukaiņiem, gan arī no nelielām vardītēm, krupēniem, tritoniem, ķirzakām, čūskulēniem, no dažādu nelielu putnu un peļveidīgo grauzēju bērniem, no jebkura vecuma visu sugu ciršļiem, no mazu putnu olām. Lai arī ēdienkarte var būt ļoti daudzveidīga, tajā dominē, galvenokārt, insekti. Tāpēc no siltajām zemēm, tropiskās Āfrikas, brūnās čakstes Latvijā atgriežas vēlu – tad, kad dažādu insektu sīkšana, dīkšana, dūkšana, zumēšana pie mums jau skan malu malās. Brūnās čakstes parasti sāk atlidot aprīļa pēdējās dienās vai maija sākumā, bet masveidīga ierašanās notiek maija otrajā pusē. Tēviņi parasti ierodas dažas dienas pirms mātītēm, tomēr daļa brūno čakstu jau migrācijas laikā pamanās izveidot pārus.
Čakstu ģints latīņu valodā nodēvēta vārdā Lanius, kas tulkojumā nozīmē miesnieks. Iemesls savdabīgā segvārda piešķiršanai varētu būt šiem putniem piemītošā īpatnība savu upuri nevis censties norīt veselu, bet plosīt un notiesāt to pa gabalam. Varbūt “miesnieka” vārdā čakstes nodēvētas tāpēc, ka visas to sugas mēdz veidot barības rezerves, uzspraužot daļu no nomedītajiem dzīvniekiem uz asiem, sausiem koku un krūmu zariņiem vai ērkšķiem, vai arī iestiprinot upuru līķus zaru staklēs?
Medībām piemērota dzīvesvieta
Ligzdošanas sezonā brūnās čakstes galvenokārt sastopamas tur, kur netrūkst barības, kur ir piemēroti apstākļi medījuma nolūkošanai un kur ir piemērotas vietas ligzdošanai. Šajā vietā jābūt krūmiem vai nelieliem kociņiem, kas mijas ar atklātām teritorijām. Putni neizvairās arī no apdzīvotām vietām, tostarp no cilvēku mītņu tieša tuvuma, bieži mājo aizaugošās lauksaimniecības zemēs un ceļmalās, upju palienēs, labprāt apdzīvo pārejas un augstos purvus, purvmalas, mežmalas, mežus. Mežos mītošās brūnās čakstes piemājo laucēs, degumos, reizēm arī jaunu koku retainēs, bet īpaši šiem putniem patīk atjaunošanas cirtes. Brūnās čakstes izvēlas ar avenājiem, krūmiem un nelieliem kociņiem aizaugošus vai jau daudz maz aizaugušās atjaunošanas cirtēs.
Čakstēm svarīgi, lai konkrētā teritorijā noteikti atrastos kādi paaugstinājumi, uz kuriem sēžot, būtu labi pārskatāma tuvākā apkārtne un varētu sekmīgi medīt. Ja čakstei medībās zināmu laiku nesokas, viņa pārlido no vienas piemērotas vietas uz citu.
Lūkojoties pēc laupījuma, čakste parasti visai aktīvi groza galvu. Kad uzbrukuma mērķis izraudzīts, putns, pirms negaidīti mesties tam virsū, spēj visai ilgi palikt pavisam nekustīgs, arī lidojumā turēties vienā vietā. Dzīvnieks, kas tiek ķerts, var atrasties uz zemes, zālē, krūmu vai koku zarotnē, tas var arī lidot. Izraudzīto upuri čakste visbiežāk cenšas satvert, uzklūpot tam no mugurpuses. Medījot lidojumā, čakstei labi manevrēt palīdz viņas garā aste.
Pirms doties tālajā ceļā aiz ekvatora
Maija beigās, jūnija sākumā brūnajām čakstēm sākas un rit ligzdošanas periods. Brūno čakstu tēviņi provocē mātītes dziedot. Viņi gan nav īpaši azartiski dziedoņi – savas sarežģītās dziesmas skandina diezgan reti: to dara, sēdēdami salīdzinoši klajā vietā, parasti uz kāda ne īpaši augsta, neaplapota koka vai krūma zara, avenāja. Dziesma ir klusa, neritmiska, nesteidzīga, čirkstinoša, zumoša vidžināšana, kas nereti ietver fragmentus no dažādu citu sugu putnu balsīm.
Ligzdu no sausajiem pērnās zāles stiebriem un lapām, no tieviem zariem un saknītēm un sūnām sāk meistarot tēviņš, mātīte iesaistās vien procesa beigu posmā, kad no pavisam tievām saknītēm, mīkstiem sausas zāles gabaliņiem, no zvēru vilnas un sariem tiek veidots izklājums. Par topošo ligzdvietu brūnās čakstes vislabprātāk izvēlas blīvi augošu, biezu un dzeloņainu krūmu vai koku zarotni, bet nereti perēklis top ievīts neliela skuju koka zaros. Ja iespējams, putni to iestiprina izturīgā zaru staklē 1 līdz 2 metru augstumā.
Parasti brūno čakstu dējumā ir 5 līdz 6 olas. Kad olas izdētas, mātīte 13 līdz 16 dienas tās cītīgi perē, bet tēviņš tikmēr savu pārinieci rūpīgi apgādā ar ēdienu. Kad čakstu mazuļi izšķīlušies, pie viņu barošanas ķeras abi vecāki. Ja šai laikā nav medībām labvēlīgi apstākļi, tad īpašu nozīmi iegūst uz ērkšķiem vai sausiem zariņiem saspraustās barības rezerves. Mazie čakstēni, būdami vien pāris nedēļu veci un vēl nebūdami spējīgi lidot, jau uzdrošinās pamest ligzdu. Arī tad, kad jaunie putnēni jau prot lidot un iemanījušies noķert sev šo to apēdamu, vecāki viņus vēl pāris nedēļas piebaro. Brūnās čakstes uz tālajā ceļā uz siltajām zemēm sāk doties jau augustā, vēlākie aizceļotāji startē oktobra sākumā, kad pie mums jau jūtami samazinājusies barības pieejamība.
