Visbiežāk visas pavasarī lasāmās sēnes kļūdaini tiek apkopotas zem segvārda “murķeļi”; tostarp bisītes, kas patiesībā pieder rumpuču dzimtai. Bisītes pieskaitāmas saprotrofām sēnēm. Tās aug visādos mežos, dažāda vecuma izcirtumos un cita veida klajumos, kuros šīs sēnes ir visai viegli sameklējamas.
Bisītes – prieks acīm, ne vēderam
Pavasara sēņotājiem vērts atgādināt, ka divas bisīšu sugas – parastā un dižā bisīte - satur toksisku vielu giromitrīnu, kas negatīvi iedarbojas uz cilvēka aknu un nieru šūnām, uz nervu sistēmu, gremošanas sistēmu un izraisa hemolīzi jeb eritrocītu sairšanu. Pat vārot sēnes vairākas reizes, zināma deva toksīna tomēr saglabājas, tāpēc prātīgāk būtu bisītes pārtikā nelietot nemaz.
Ik pavasari Latvijā tiek fiksēti arī saindēšanās gadījumi. Reizēm sēņu ēdāji ar bisītēm saindējas ne vien tāpēc, ka uzskata tās par neindīgām, bet arī gluži netīši, jo neatpazīst šīs sēnes – jauc tās ar ārēji nedaudz līdzīgajiem lāčpurniem un ķēvpupiem. Vērts atcerēties, ka pavasarī atrodamo indīgo bisīšu druknie augļķermeņi veidoti no labi attīstīta kātiņa un tam nedaudz pieaugušas krokotas cepurītes. Uzkrītošākā pazīme šo sēņu atšķiršanai no ēdamajiem lāčpurniem un ķēvpupiem meklējama to cepurītes krokojumā, proti, bisītēm cepurītes krokas ir neregulāri viļņoti izlocītas, savukārt lāčpurniem un ķēvpupiem cepurītes krokas nedaudz līdzinās bišu darinātām šūnām un ir regulārākas.
Bieži atrodamā parastā bisīte aug dažādos, bet pārsvarā smilšainos, sausos mežos un silos. To viegli atrast izcirtumos, nesenos skuju koku stādījumos, laucēs, degumos un citās atklātās teritorijās; nereti parastās bisītes ieraugāmas meža ceļu un taku malās, bieži kokmateriālu krautuvju vietās. To augļķermeņi mēdz augt grupās. Parastās bisītes krokainā cepurīte ir samērā plata, ieapaļa, tās ārpuses krāsa ir pamatā brūna, taču var mainīties no (dzeltenbrūnas) līdz tumšai (kafijas brūnai), iekšpuses krāsa ir netīri balta. Cepurīte vairāk vai mazāk pieaugusi kātiņam. Kātiņš ir īss, resns un gaišs, parasti - iedzeltens. Gan kātiņš, gan cepurīte parastajai bisītei ir trausli, izteikti dobi un ar gaļīgu konsistenci.
Dižās bisītes sastopamas retāk nekā parastās. Tā aug dažādos, bet labprātāk sūnainos skuju koku mežos, arī krūmājos, bieži pie apsūnojušām kritalām un uz tām, pie trupējošiem koku celmiem, zariem. Pēc izskata dižā bisīte ir ļoti līdzīga parastajai. Dižās bisītes cepurīte ir samērā liela, neregulāras formas un, protams, krokota, taču tās krokojums parasti nav tik izteikts kā parastās bisītes cepurītei. Cepurītes krāsa ir gaišbrūna (okerbrūna, olīvbrūna) vai olīvdzeltena. Kātiņš ir iebalts, salīdzinoši plats un īss, neregulāras formas, ļoti bieži atrodas dziļi zemē vai apslēpts sūnās. Tāpat kā parastajai bisītei, dižajai bisītei kātiņš un cepurīte ir izteikti dobi.
Vairogbisīte ir no citām bisītēm vizuāli ļoti atšķirīga. Šī sēne apdzīvo skuju koku un jauktus mežus. Tā iecienījusi sūnainas vietas. Būdama izteikti saprotrofa, vairogbisīte aug uz vai pie nedzīviem skujkokiem – gan egļu un priežu celmiem, kritalām un zariem, gan stāvošiem stumbeņiem.
Vairogbisīšu augļķermeņi parasti atrodami nelielās grupās. To cepurītes forma mainās attīstības gaitā. Pamatā tā ir kausveidīga, virspusē vairāk vai mazāk krokota, apakšpusē - gluda. Cepurītes konsistence ir elastīga, tās krāsa virspusē brūna, bet apakšpusē - iebalta. Kātiņš ir ļoti īss, salīdzinoši tievs, nevienādi rievots un ar skrimšļainu konsistenci. Lai arī atšķirībā no citām pavasarī atrodamajām bisītēm vairogbisīte nesatur giromitrīnu, pirms izmantošanas pārtikā sēnes noteikti iepriekš vairākkārt jānovāra.
Bisīšu pulkā ir arī apaļsporu bisīte un garkāta bisīte, tomēr tās Latvijā tiek konstatētas ļoti reti.
