DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
04. martā, 2021
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Valsts aizsardzība

Artis Pabriks: kā apkarot pandēmiju, nepazaudējot valsti?

Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Jau vairāk nekā gadu valdībā noris diskusijas par to, kā labāk iegrožot Covid-19 pandēmiju. Tomēr rezultāts nav apmierinošs – kopējie saslimstības rādītāji samazinās ļoti lēni, vakcīnu kritiski trūkst, liela daļa tautsaimniecības bažījas par savu nākotni, lai gan katru mēnesi dažādās kompensācijās tiek izmaksāti ap 100 milj. eiro.

Pirmais solis ilgstošas krīzes pārvarēšanā ir spējā tai pielāgoties. Pašreizējās pandēmijas kontekstā tā ir sabiedrības spēja vienlaikus īstenot divus uzdevumus: saglabāt savu ikdienas funkcionalitāti un maksimāli efektīvi tikt galā ar  Covid-19 radītiem izaicinājumiem.

Šajā sakarā par sekmīgu politiku var tikt saukta tāda politika, kur līdzekļi abu mērķu sasniegšanai ir maksimāli līdzsvaroti. Proti, pandēmija tiek efektīvi apkarota, bet sabiedrības ekonomiskās, sociālās un citas vajadzības netiek ierobežotas vairāk nekā tas nepieciešams. Vienlaikus pieņemtajiem lēmumiem jāgūst sabiedrības atbalsts, jo citādi to leģitimitāte un lietderība tiks apšaubīta un ar to īstenošanu neveiksies.

Jau vairāk nekā gadu valdībā noris diskusijas par to, kā labāk iegrožot Covid-19 pandēmiju. Tomēr rezultāts nav apmierinošs – kopējie saslimstības rādītāji samazinās ļoti lēni, vakcīnu kritiski trūkst, liela daļa tautsaimniecības bažījas par savu nākotni, lai gan katru mēnesi dažādās kompensācijās tiek izmaksāti ap 100 milj. Eiro. Savukārt sabiedrībā pieaug neapmierinātība ar valdības darbu. Kritiska ir arī krīzes komunikācija ar sabiedrību, lai gan ir skaidrs, ka tieši krīzes situācijās komunikācija bieži izšķir, vai krīze tiks veiksmīgi pārvarēta.

Es uzskatu, ka ir virkne lietu, kuras Latvijas valdība varētu darīt, lai veiksmīgāk tiktu galā ar pašreizējo pandēmijas izraisīto krīzi. Taču, kur es redzu problēmu?

Uzskatu, ka informatīvajā telpā, atspoguļojot Ministru kabineta locekļu viedokļus, tos nevajadzētu dalīt divās pretējās nometnēs. Proti, tajos, kuri atbalsta stingrākus ierobežojumus un tajos, kuri vēlas ierobežojumus atcelt. Patiesībā viedokļu sadursmes frontes līnija nodala tos, kuri pandēmijas krīzi redz tikai caur šauri medicīnisko prizmu un tiem, kuri situāciju redz kontekstuāli. Es sevi pieskaitu pie otrās grupas.

Jau kopš rudens mums ir kritiski pietrūkusi profesionāla komunikācija par valdības pieņemtajiem lēmumiem, to nozīmību, efektivitāti un atbilstību izvirzītajiem mērķiem cīņā ar vīrusu. Tas, savukārt, rada tiesisko nihilismu, leģitimitātes trūkumu un ierobežojumu neievērošanu.

Protams, pat izcila komunikācija nespēs pamatot neloģiskus un nepamatotus lēmumus, kuri diemžēl ir tikuši pieņemti pēdējā pusgada laikā. Personīgi es pie tādiem pieskaitu, piemēram, preču sarakstu veidošanu, iespējams, arī lidojumu atcelšanu no Rīgas un noteikti neatbalstīšu ideju uz laiku apturēt atsevišķu ražošanas uzņēmumu darbību. Vienlaikus mums visiem jāatzīst, ka Latvija, tieši tāpat kā jebkura pasaules valsts, pirmo reizi sastopas ar šāda veida krīzi. Tāpēc kļūdas ir neizbēgamas, bet - mums tās jāspēj nekavējoties labot. 

Sabiedrībai jāspēj normāli funkcionēt arī pandēmijas ierobežojumu laikā

Kā mēs varētu uzlabot situāciju? Ir skaidri jāapzinās, ka ar zināmiem ierobežojumiem mums būs jārēķinās vēl vismaz gadu. Līdz ar to krīzes vadība ir jākonstruē uz citiem principiem nekā līdz šim. Tālāk ieskicēšu tos principus un lēmumus, kurus pēdējo mēnešu laikā esmu aizstāvējis valdības sēdēs.

Mums ir jāspēj sagatavot un piedāvāt tādus risinājumus, kas ļauj sabiedrībai maksimāli normāli funkcionēt šīs krīzes apstākļos, vienlaikus kā virsmērķi paturot saslimstības mazināšanu šajā laikā.

Vīrusu ierobežojošiem pasākumiem ir jābūt tādiem, kur ir skaidri redzama korelācija starp ierobežojumu bardzību un vīrusa apkarošanas efektivitāti, ņemot vērā arī sabiedrības mentālās veselības, izglītības kvalitātes, ekonomiskās un citas sekas. Proti, pasākumiem jābūt kontekstuāliem, un to izstrādē vienlīdz svarīgi ir gan epidemiologu, gan tautsaimnieku, gan psihologu un antropologu viedokļi.

Uzskatu, ka lemjot par katru ierobežojumu mums vienmēr ir jābalstās uz ieguvumu un zaudējumu aprēķiniem. Mēs, protams, varam aizliegt frizieriem strādāt veselu gadu, bet rezultāts būs masveida šo ierobežojumu pārkāpšana un potenciālo inficēšanās risku pieaugums. Līdztekus cieš arī lēmuma leģitimitāte.

Pirmkārt, ir jāmaina lēmumu pieņemšanas kultūra. Ir nepieciešams mainīt Operatīvās vadības grupas (OVG) sastāvu un uzdevumus. Lai valdība nepārvērstos par semināru un tā spētu racionālāk pieņemt lēmumus, ministriem ir svarīgi, lai valdības sēdēs OVG pārstāvis ziņo par to, kādus  un uz kādu informācijas analīzi balstītus lēmumus grupa piedāvā valdībai pieņemt. Pašlaik OVG, un diemžēl arī MK darbs par 80% atgādina augstskolas semināru, kur notiek viedokļu apmaiņa, bet ne lēmumu pieņemšana. Plašas diskusijas un  viedokļu apmaiņa ir miera laika stratēģija. Mēs šobrīd vārda tiešā nozīmē karojam ar vīrusu un šai cīņā uzvarēs spēja paredzēt, operatīvi reaģēt, kā arī izlēmība, drosme un precīza komunikācija.

Otrkārt, tirdzniecība ir viena no vissmagāk cietušajām nozarēm, kur virkne veikalu nepamatoti ir slēgti, tādējādi ilgstoši ierobežojot uzņēmēju iespējas strādāt, savukārt sabiedrībai iegādāties nepieciešamos produktus. Mans piedāvājums ir ļaut darboties visiem veikaliem, kuriem ir atsevišķa ieeja no ārpuses. Protams, stingri ievērojot epidemiologu izvirzītās prasības un operatīvi slēdzot tos veikalus, kuros konstatēti paaugstināti inficēšanās riski.

Treškārt, ir skaidrs, ka cīņā ar pandēmiju daudz vairāk jāiesaista pašvaldības, dodot tām iespēju pieņemt neatkarīgus lēmumus. Piemēram, izlemt par izglītības iestāžu darbību. Uzskatu, ka prioritātei jābūt eksāmenu klasēm, kur arī iespējams operatīvi reaģēt saslimstības pieaugumu gadījumā. Viennozīmīgi jāsamazina cilvēku drūzmēšanās sabiedriskajā transportā, iespējams, nosakot atsevišķus laikus pensionāru braucieniem un veikalu apmeklējumiem, lai mazinātu inficēšanās riskus. Arī šeit pašvaldībām jādod iespēja rīkoties.

Ceturtkārt, un šis ir īpaši sāpīgs jautājums, kā panākt sabiedrības uzticēšanos vakcinācijas nepieciešamībai? Nenoliedzami, sabiedrības vakcinācijas process nav uzsākts veiksmīgi. Taču šobrīd, kamēr gaidām nākamās vakcīnu devas, ir jādara divas svarīgas lietas – efektīvi jāveic esošo pošu izmantošana un jāmobilizē sabiedrība, skaidrojot vakcinācijas nozīmi, lai panāktu kolektīvo imunitāti.

Piektkārt, līdzīgi kā mūsu bruņotajos spēkos nereti notiek neplānotās kaujas gatavības pārbaudes, arī mūsu kontroles mehānismu resursi ir jāvelta negaidītu pārbaužu organizēšanai, lai atsevišķu sabiedrības locekļu vieglprātīgas attieksmes dēļ neciestu sabiedrības veselība kopumā.

Protams, ka augšminētie pasākumi nav vienīgie, kuri jāīsteno. Ir būtiski saprast– šo krīzi iespējams pārvarēt tikai sadarbībā ar sabiedrību,  redzot cīņu ar pandēmiju starpnozaru kontekstā ilglaicīgā periodā. Krīzi mēs varam pārvarēt tikai visi kopā, labprātīgi pieņemot racionālus lēmumus un atceļot neloģiskos un neefektīvos, jo šī krīze nav sprints, tas ir maratons.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI