DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
25. februārī, 2021
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Labklājība

Tiesībsarga 2020. gada ziņojuma runa Saeimā

Jūsu ekselence Mūrnieces kundze,

Cienījamie Saeimas deputāti.

Dāmas un kungi!

Visticamāk, katra uzruna šogad sākas ar vārdiem - 2020. gads ir bijis izaicinājumu pilns. Tā noteikti ir ikvienam, jo nācies pielāgoties izmaiņām savā darbā un privātajā dzīvē, ilgstoši atrasties paaugstināta stresa apstākļos un lūkoties nākotnē ar lielāku neziņu kā parasti.

Līdz ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju no iedzīvotājiem saņēmu dažādus jautājumus par pamattiesību ievērošanu attiecībā uz valstī īstenotajiem pandēmijas ierobežošanas pasākumiem, kā arī valsts atbalstu sociālās labklājības stiprināšanā pandēmijas seku skartajiem.

Līdzīgi kā citās jomās, Covid-19 pandēmija ir atstājusi ietekmi arī uz Tiesībsarga birojā saņemto jautājumu un sūdzību raksturu. Jebkuri valdības pieņemtie lēmumi un paziņojumi Covid-19 infekcijas ierobežošanas nolūkā teju tajā pat brīdī atspoguļojās e-pasta jautājumu un iesniegumu saturā. Esmu sniedzis virkni rekomendāciju un ieteikumus valdībai un ministrijām.

Esmu rūpīgi sekojis līdzi, lai personu tiesību ierobežojumi būtu samērīgi un netiktu noteikti nesamērīgi ilgi. Sevišķu uzmanību pievērsu precīzai, savlaicīgai un cilvēktiesību principiem atbilstošai sabiedrības tiesību uz informācijas pieejamību nodrošināšanai, kā arī īpaši aizsargājamo sabiedrības grupu tiesību nodrošināšanai.

Šobrīd varu izdarīt diezgan skaidrus secinājumus, ka valdība nebija gatava krīzes situācijai. Lai arī sākotnēji bija vērojams pārliecinošs pragmatisms epidemioloģiskās situācijas monitorēšanā un uzraudzībā, daudz sliktāk klājās ar skaidras, saprotamas, objektīvas un savlaicīgas informācijas nodošanu sabiedrībai, turklāt dažādos formātos, lai tā sasniedz visas sabiedrības grupas, tai skaitā, piemēram, cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti.

 Radās iespaids, ka valdībai nav skaidra plāna, kāda rīcība sagaidāma pie konkrēta saslimušo skaita, vai un kā tiks nodrošināta veselības aprūpes pieejamība, kādi atbalsta pasākumi būs pieejami, ja tiek ierobežota saimnieciskā darbība un protams citi jautājumi.

Bez Covid-19 iniciētajām sūdzībām pārskata periodā esmu saņēmis arī daudz citu iesniegumu, kuru tematika jau izgaismojusies arī iepriekšējos gados. Piemēram, vērtējot saņemto sūdzību raksturu kopumā, jāatzīmē, ka cilvēki ar invaliditāti visvairāk sūdzējušies par nepietiekamo sociālo atbalstu, zemiem pabalstiem un pensijām, nepareizi noteiktu invaliditātes grupu, vides pieejamību un mājokļa pielāgošanu.

Savukārt attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir vajadzība pievērst atbildīgo institūciju lielāku uzmanību pilnvērtīgai visu tiesību nodrošināšanai, tai skaitā, ikviena cilvēka tiesībām dzīvot sabiedrībā, mērķtiecīgi mazinot institucionālo aprūpi un veicinot sabiedrībā balstītu pakalpojumu daudzveidību un attīstību.

Diemžēl arī 2020. gadā nācās konstatēt, ka personām ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem vienīgais valsts piedāvātais pakalpojums ir institucionālā aprūpe. Lielie valsts sociālās aprūpes centri joprojām nav aizstāti ar sabiedrībā balstītiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. Turklāt vairums apmeklēto valsts sociālās aprūpes centru ir pat paplašinājušies un  tajos tiek ieguldīti apjomīgi valsts budžeta līdzekļi, tādējādi spēcinot institucionālo aprūpi. Šāda rīcība ir pretēja deinstitucionalizācijas mērķim un būtībai. Tieši šī iemesla dēļ esmu aicinājis nodrošināt visā valsts teritorijā plašu sabiedrībā balstītu pakalpojumu klāstu, paredzot tam atbilstošu  valsts budžeta finansējumu.

Aizvadītā gada norises liecina, ka aizvien liels un pieaugošs skaits sūdzību tiek saņemts arī par iespējamu nevienlīdzīgu attieksmi darba vidē, kas liecina, ka pieaugusi darbinieku informētība par savām tiesībām un drosme vērsties pēc palīdzības.

Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju nodrošināšanā joprojām ir jomas, kurās nepieciešams integrēt dzimumu līdztiesību. Par to liecina, piemēram, uz dzimumu balstīta vardarbība, dažādi stereotipi.

2020. gada periodā par tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas aspektiem kopumā saņemti 328 iesniegumi, kas ir salīdzinoši vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Vēl joprojām iesniedzēji bieži lūdz sniegt informāciju par viņu tiesību un interešu aizsardzības iespējām, kā arī izsaka sūdzības par aizstāvjiem un viņu darba kvalitāti. Tādējādi no saņemto iesniegumu rakstura un satura var izdarīt secinājumu par dažādos procesos iesaistīto personu nepietiekamo informētību par savām tiesībām un to aizsardzības iespējām, tostarp tiesībām saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību.

Protams, ka ārkārtējās situācijas izsludināšana valstī ir ietekmējusi arī tiesu darbu, kā rezultātā  atsevišķās situācijās arī esmu vērtējis tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju ievērošanu tieši šajā periodā. Tāpat vēl aizvien tiek saņemti signāli par tiesas pieejamības ierobežojumiem, nesamērīgi ilgiem lietu izskatīšanas termiņiem, kā arī bez ievērības nevar atstāt faktu, ka ir pieaudzis tādu iesniegumu skaits, kuros personas izsaka neapmierinātību ar tiesas nolēmumos ietverto argumentāciju un nolēmuma izpildes aspektiem.

2020. gadā esmu apzinājis situāciju par iedzīvotāju iespējām saņemt juridisko palīdzību administratīvajā procesā iestādē un tiesā. Pētījuma rezultāti liek secināt, ka iedzīvotāji, kuriem šī palīdzība pēc būtības varētu būt nepieciešama, par tās saņemšanas iespēju un kārtību nav pietiekami informēti. Turklāt iestādes un tiesas nav formulējušas sarežģītas administratīvās lietas kritērijus, kas  pieļauj iestāžu plašu rīcības brīvību likuma piemērošanā.  Iedzīvotājiem tas var kļūt par nepārvaramu šķērsli juridiskās palīdzības saņemšanai administratīvajā procesā iestādē un tiesā.

Joprojām liels skaits iesniegumu tika saņemti tieši par tiesu nolēmumu izpildi. Piemēram, personas savos iesniegumos vērš uzmanību  ka tiesu izpildītājs no savas puses ir izdarījis visu, tomēr tāpat ilgstoši netiek izpildīts tiesas nolēmums par parāda piedziņu, kā rezultātā netiek gūts apmierinājums no tiesas nospriestā. Uzskatu, ka valstij ir pienākums gādāt par tādu nolēmumu izpildes sistēmu, kas pēc savas būtības ir efektīva ne tikai normatīvajā regulējumā, bet arī piemērošanā praksē. Turklāt pasākumiem, ar ko tiek nodrošināta piespiedu izpilde, ir jābūt tādiem, kas mērķi par efektīvu sprieduma izpildi padara reāli īstenojamu. 

Pagājušais gads valstī iezīmējās ar plašām dezinformācijas izpausmēm, kuras galvenokārt bija saistītas ar Covid-19 pandēmiju un tās radītajiem ierobežojumiem. Tāpat, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, novēroju krietni vairāk gadījumus, kad tika izteikta naida runa pret personām ar citu ādas krāsu un etnisko izcelsmi, kā arī seksuālajām minoritātēm. Vairākos gadījumos par šiem izteicieniem vērsos tiesībsargājošās iestādēs.

Savukārt saistībā ar tiesībām uz īpašumu iedzīvotāji lielākoties vērsušies pie manis individuālu aizskārumu gadījumos, bet daudzdzīvokļu namu īpašnieki sūdzējušies par mājas apsaimniekotāja rīcību. Aizvien tiek pausts sašutums par ieilgušo nespēju rast taisnīgu risinājumu dalītā īpašuma problemātikā.

Aizvadītais gads atzīstams par teju vēsturisku sociālās drošības jomā. Kā iepriekšējo gadu darba augļi iezīmējās četri nozīmīgi Satversmes tiesas nolēmumi par minimālo ienākumu atbilstību Satversmei. Teju visos spriedumos Satversmes tiesa atzina, ka sociālā drošība ir tik svarīgs jautājums, ka tas principu līmenī ir jāizlemj pašam likumdevējam. Tāpat tiesa norādīja, ka jebkuriem lielumiem ir jābūt noteiktiem ar konkrētu mērķi un pamatotiem ar empīriskiem un zinātniskiem aprēķiniem atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Līdz ar to turpmāk vairs nav iespējams minimālā atbalsta lielumus noteikt politiskās vienošanās ceļā, tiem ir jābūt pamatotiem ar loģiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem, nodrošinot ikvienam tādu dzīves līmeni, kas atbilst cilvēka cieņai.

Esmu pabeidzis izpēti par bezpajumtniecību Latvijā un tās iespējamiem apmēriem, kā arī apkopoju pašvaldību skatījumu par problēmsituācijas iespējamiem risinājumiem. Jāsecina, ka pārliecinoši lielākā daļa pašvaldību neveic atsevišķu bezpajumtnieku uzskaiti, dati pārsvarā tiek iegūti, izejot no patversmes pakalpojumus saņēmušo personu skaita. Bezpajumtniecību kā sociālu un personīgu problēmu izskaust pavisam nav iespējams, jo tam pamatā ir dažādu personīgu un sociālu apstākļu kopums, tomēr to var mazināt ar dažādām kompleksām darbībām, multidisciplināru visu iesaistīto institūciju saskaņotu darbību un koordināciju, tostarp mērķtiecīgi strādājot pie mājokļu pieejamības palielināšanas.

Saistībā ar tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē esmu secinājis, ka iedzīvotāji pievērš arvien lielāku uzmanību apkārt notiekošajam un videi, kurā tie dzīvo, tai skaitā turpinu saņemt sūdzības par tiesiskā mehānisma trūkumu personu tiesību aizsardzībai sadzīviskas trokšņošanas gadījumos. Praksē policija ir bezspēcīga pret trokšņotāju izdarībām, līdz ar to iedzīvotāju tiesības uz naktsmieru vispār nav aizsargātas. Ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, kas gadiem lūdz risinājumu šai problēmai, turpmāka vilcināšanās ieviest saprātīgu tiesisko regulējumu, kas aizsargātu iedzīvotāju tiesības uz naktsmieru, nav pieļaujama.

Attiecībā uz bērnu un jauniešu tiesību jomu diemžēl jānorāda, ka gads pagāja bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformas gaidās. Tā tika reducēta uz institucionālu pārveidi – institūciju nosaukumu maiņu un funkcionālās padotības pārbīdi, taču pārmaiņas pēc būtības nav notikušas.

Manā ieskatā, bērnu tiesību aizsardzības sistēmas institucionālajai reformai ir ejams tikai viens ceļš – tas ir risinājums, kas jau ir aprobēts un darbojas visās attīstītajās pasaules valstīs. Proti, bāriņtiesu lēmumu pieņemšanas funkcija aizgādības un aizbildnības jautājumos ir jānodod tiesām.

Bāriņtiesas pieņem juridiski saistošus lēmumus ar juridiskām sekām, kas pamatoti ar Civillikuma Ģimenes tiesību daļas normām, un ierobežo cilvēka pamattiesības – tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Tas, ka Latvijā bērnu likteņus lemj tiesu varai nepiederīgas institūcijas – bāriņtiesas, dažkārt robežojas ar tiesisko nihilismu. Latvijā tiesu pārklājums ir optimāls, tomēr, iespējams, būtu nepieciešams papildināt tiesnešu skaitu, kuri ir specializējušies tieši bērnu tiesību aizsardzības un ģimenes tiesību lietās.

Bērnu un jauniešu tiesību jomā aizvadītajā gadā iesniegumu skaits nav būtiski mainījies. Iesniedzēji visbiežāk vērsās par tādām tēmām kā saskarsmes tiesību īstenošana, aizgādības tiesību pārtraukšana/atjaunošana un tiesības uz izglītību. Piemēram, vislielākais iesniegumu skaits bērnu tiesību jomā bija  par grūtībām īstenot saskarsmi un izpildīt tiesas nolēmumus saskarsmes lietās.

Arī bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību nodrošināšana ilgstoši atrodas manā redzeslokā. Saskaņā ar pieejamo statistiku 2020. gada 31. decembrī Latvijā ārpusģimenes aprūpē atradās 6 252 bērni, no tiem 621 bērnam aprūpe un audzināšana tiek īstenota ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Statistikas dati liecina, ka bērnu skaits ārpusģimenes aprūpē pakāpeniski samazinās, tomēr aizvien ir bērni, kas iestādēs dzīvo ilgstoši.

Lai apzinātu bērnu tiesību nodrošināšanas faktisko situāciju bērnu aprūpes iestādēs, ar kolēģiem un speciālistiem devāmies plānotās vizītes uz Latvijas pašvaldību bērnu aprūpes iestādēm. Atzinīgi novērtēju vairāku pašvaldību paveikto, lai veicinātu ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu izveidi.

Tāpat vēlos uzvērt, ka vairumā no apmeklētajām iestādēm ievērojami samazinājies bērnu skaits. Tas nodrošina dzīvošanu mazākās grupās, kā arī bērniem ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu no iestādes darbiniekiem. Tomēr vienlaikus tika konstatēts, ka vairākās iestādēs joprojām nav izpratnes par bērniem nepieciešamo sociālo rehabilitāciju, kā arī trūkst speciālistu, lai pilnvērtīgi nodrošinātu bērnu vajadzības.

Īpašas uzmanības lokā ir ne tikai gados jaunākās, bet arī vecākās paaudzes cilvēku tiesību aizsardzība. Gados vecākiem cilvēkiem ir tieši tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem, taču, kad runa ir par šo tiesību īstenošanu, nereti viņiem nākas saskarties ar daudzām problēmām, īpaši gadījumos, ja dzīve aizrit sociālās aprūpes centros jeb veco ļaužu pansionātos. Tāpēc, lai pārliecinātos par vecāka gadagājuma cilvēku tiesību ievērošanu, vairākkārt apmeklēju veco ļaužu pansionātus un sniedzu rekomendācijas senioru tiesību nodrošināšanas uzlabošanai.

Jāatgādina, ka 2018. gada 1. martā Tiesībsarga birojā tika izveidota jauna struktūrvienība – Prevencijas daļa, kuras galvenais uzdevums ir regulāri un sistēmiski  apmeklēt iestādes, kurās personām ir vai varētu būt ierobežota brīvība. Īstenojot preventīvā mehānisma funkciju, 2020. gadā kopumā notika 40 šādas vizītes iestādēs, tostarp ieslodzījuma vietās.

Ieslodzījumā esošās personas atrodas absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī tās aizsardzībā. Lai kāda iemesla dēļ persona atrastos ieslodzījumā, valsts ir atbildīga, lai ieslodzījuma apstākļi un izturēšanās neradītu papildu grūtības un ierobežojumus, tie nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni. Esmu šo personu aizsardzībai pievērsis pastiprinātu uzmanību.

Būtiski, ka pērnā gadā vairums iesniegumu ir saņemts no lielākajām Latvijas ieslodzījuma vietām – Daugavgrīvas cietuma un Rīgas Centrālcietuma, un lielākā daļa no tiem ir saistīti ar sadzīviska rakstura jautājumiem. Tas nešaubīgi liecina, ka cietumu infrastruktūra joprojām nav atbilstoša cilvēka cienīgas brīvības atņemšanas soda/apcietinājuma izpildes nodrošināšanai, ko esmu arī aktualizējis valdībā.

Aizvadītajā gadā tika uzsākta situācijas izpēte arī attiecībā uz reibumā esošu personu ievietošanu atskurbšanas telpās bez viņu piekrišanas. Izpētes rezultātā konstatēju, ka Latvijā joprojām nav vienotas prakses vai normatīvo aktu bāzes, kas reglamentētu kārtību un nosacījumus reibumā esošo personu brīvības ierobežošanai, līdz ar to šobrīd pastāv riski nepamatotai personu brīvības ierobežošanai.

Gads aizritējis aktīvā darbā, lai uzlabotu un stiprinātu arī cilvēku tirdzniecības novēršanā iesaistīto amatpersonu zināšanas un izpratni par cilvēku tirdzniecības fenomenu, tā formām, cēloņiem un upuru atpazīšanu un aizsardzību. Tika sniegti visaptveroši vēstījumi un priekšlikumi par nepieciešamajiem pasākumiem cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā, kā arī informēta sabiedrība par situācijām, kurās ir nepieciešams uzmanīties, lai Covid-19 pandēmijas laikā nekļūtu par cilvēku tirdzniecības upuri.

Tāpat esmu nācis klajā ar iniciatīvām par nepieciešamajiem uzlabojumiem un grozījumiem normatīvajā regulējumā attiecībā uz cilvēku tirdzniecības novēršanu.

Arī 2020. gadā aktīvi turpinājās starptautiskā sadarbība, kā īpaši nozīmīgs ir fakts, ka decembrī Tiesībsarga birojs veica akreditācijas procesu ANO Nacionālo cilvēktiesību aizsardzības institūciju Starptautiskās koordinēšanas komitejas Akreditācijas apakškomitejā. Akreditācijas process norādītajā cilvēktiesību institūcijā mums bija nepieciešams, lai atkārtoti saņemtu augstāko starptautiski atzīto novērtējumu par organizācijas atbilstību nacionālo cilvēktiesību institūciju starptautiskajiem standartiem.

Noslēgumā vēlos pateikt, ka cilvēktiesības visveiksmīgāk var tikt aizsargātas un to nozīme novērtēta, ja ikvienam cilvēkam ir izpratne par to saturu un nozīmi savā dzīvē.

Ir  svarīgi, lai ikviens varētu aizstāvēt savas cilvēktiesības aizskāruma gadījumā un tās ievērot attiecībās ar citiem sabiedrības locekļiem. Izpratne par cilvēktiesībām sniedz pienesumu cilvēku cieņas aizsardzībai un attīsta sabiedrību, kurā cilvēktiesības tiek respektētas.

Tādējādi saredzu, ka mums kā valstij, tai skaitā tiesībsarga institūcijai, vēl ir daudz darāmā, lai Latvijas sabiedrību veidotu iecietīgāku, iekļaujošāku, zinošāku par savām tiesībām un drosmīgāku aizsargāt savas un līdzcilvēku tiesības.

Tādējādi mums ikvienam savā darbā jāvelta lielāka uzmanība dialoga veicināšanai par nediskrimināciju  un iecietību, centrā noliekot cilvēku un viņa cieņas aizsardzību.  

Labs saturs
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

6. aprīlī noslēdzās valstī izsludinātā ārkārtējā situācija. Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras turpināt noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ministru kabineta noteikumi Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai.

Visi tiesību akti, kas attiecas uz Covid-19, vienkopus Likumi.lv.

Žurnāla "Jurista Vārds" publikāciju izlase brīvpieejā - cīņas ar pandēmiju juridiskie aspekti.

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU