DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
18. februārī, 2021
Lasīšanai: 13 minūtes

Valsts prezidenta Egila Levita runa starptautiskajā tiešsaistes konferencē “Nākotnes darbs Latvijā”

Godātie dalībnieki!

Pandēmija ir radījusi virkni līdz šim nepieredzētu problēmu – Latvijai, atgūstoties no vīrusa radītās krīzes, ir būtiski domāt par to, kā nākotnē risināt ar nodarbinātību un darbaspēka kvalifikāciju saistītos jautājumus. Tādēļ man ir gods atklāt šim tematam veltīto konferenci “Nākotnes darbs Latvijā”.

I

COVID-19 vīrusa izplatīšanās ir radījusi milzīgu spriedzi ne tikai veselības aprūpes sistēmā, bet arī tautsaimniecībā un darba tirgū. Viesmīlības, tūrisma, kultūras un aviācijas nozarēs strādājošie šo spriedzi izjūt asāk nekā citu profesiju pārstāvji. Krīze, kas ir būtiski mainījusi mums visiem ierasto dzīvesveidu, ir īpaši smagi atsaukusies uz mazapmaksāto profesiju pārstāvjiem, kuru dzīvē nenoteiktība valdīs vēl vairākus mēnešus.

Jāatzīst, ka nenoteiktība darba tirgū pastāvēja jau pirms pandēmijas. Šīs dienas konferences uzdevums ir iezīmēt faktorus un galvenos iemeslus, kas noveda pie šādas nenoteiktības, un ieteikt iespējamos risinājumus.

II

Jau apmēram 10 gadu Latvija sastopas ar arvien pieaugošu kvalificēta darbaspēka trūkumu, kas ir skāris praktiski ikvienu Latvijas tautsaimniecības nozari. Nelielai tautsaimniecības sistēmai, pie kādām ir pieskaitāma arī Latvija, vienmēr būs vajadzīgs viss pieejamais darbaspēks, taču kopš finanšu krīzes, kas notika pirms 10 gadiem, tai sekojošā emigrācijas viļņa un demogrāfisko rādītāju krituma situācija ir kļuvusi vēl smagāka.

Ir svarīgi veikt reformas izglītības sistēmā, panākot, ka vietējie talanti ir tikpat konkurētspējīgi nākotnē, un man ir prieks atzīmēt, ka šajā ziņā mēs ejam pareizajā virzienā. Tāpat man ir prieks atzīmēt, ka Latvijai ir veiksmīgi izdevies panākt, ka sievietēm ir nepieciešamie apstākļi, lai veidotu vienlīdz veiksmīgu karjeru izvēlētajā profesijā, it īpaši, ja tā ir kāda no dabaszinātņu, inženiertehniskajām vai eksaktajām zinātnēm, kurās Latvija ierindojas starp tām Eiropas valstīm, kur nozares zinātnieku, inženieru un pētnieku vairākumu veido tieši sievietes.

Taču, ja runājam par nākotnes nodarbinātības jautājumu risināšanu un izglītības sistēmas uzlabošanu, augstāks iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis ir tikai daļa no atbildes.

III

Pēdējos gados visā pasaulē turpina pieaugt tehnoloģiju attīstības un tehnisko jaunievedumu izstrādes tempi. Arī Latvijā turpina paātrināties automatizācijas un digitalizācijas tempi. Mēs esam lepni par Latvijas uzņēmumu augstajiem rezultātiem eksporta tirgos, bet, lai turpinātu attīstīties, šiem uzņēmumiem ir skaidrāk jāapzinās, cik svarīgi ir ieguldīt cilvēkkapitālā.

Kā liecina Ārvalstu investoru padomes Latvijā nesen veiktais pētījums, pandēmijas izraisītais bezdarba kāpums ir tikai padziļinājis jau esošās darbaroku trūkuma problēmas atsevišķos sektoros, jo bez darba esošo kvalifikācija neatbilst darba tirgū pieprasītajām spējām.

Latvijas uzņēmumiem vajadzētu izmantot šo laiku, lai paaugstinātu savu darbinieku kvalifikāciju, kas ir svarīga tālākai darba ražīguma kāpināšanai un to izredžu uzlabošanai attiecībā pret konkurentiem. Latvijas uzņēmumiem vajadzētu aktīvāk piedāvāt praktisko iemaņu apguvi darba vidē un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas saviem darbiniekiem, it īpaši sākotnējā posmā pēc pandēmijas pārvarēšanas.

IV

Mums nekavējoties jāpanāk, ka iedzīvotāji iegūst nepieciešamās iemaņas un ir gatavi iekļauties ekonomisko pārmaiņu procesos, kas norisināsies tuvākajos gados. Taču, lai situācija mainītos, vispirms ir jāsaprot, ka tai ir jāmainās.

Valdībai ir jābūt aktīvākai un par politisko prioritāti jāizvirza ieguldījumi iedzīvotāju pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas programmās, kas papildinātu profesionālās izglītības un mācību sistēmas piedāvāto. Lai mūsu tautsaimniecību padarītu videi nekaitīgāku un digitālāku, ir jāveic apjomīgi ieguldījumi kvalifikācijas programmu īstenošanā. Eiropas Savienība (ES) skaidri apzinās šāda soļa nopietnību – arī Latvijai ir jāsaprot, cik tas ir būtiski. Valsts pārvaldei ir jāmeklē veidi, kā nodrošināt sistemātisku trūkstošo iemaņu noteikšanas modeli valsts mērogā, kas ļautu tautsaimniecības dalībniekiem nodrošināt trūkstošās kvalifikācijas speciālistus. Raugoties nākotnē, kā arī no COVID-19 viedokļa, vispirms būtu jāsāk ar profilaktiskiem pasākumiem tiem, kuru profesijas varētu izzust jaunu tehnoloģiju un automatizācijas parādīšanās rezultātā.

Lai vairotu pārticību un mazinātu izstumtību mūsu sabiedrībā, mums katram personiski ir jātiecas ne tikai uz to, lai mēs gudrāk izvēlētos savu izglītības un karjeras ceļu, bet arī jābūt gataviem turpināt izglītoties un apgūt jaunas spējas visa mūža garumā. Mums ir jāizmanto ikviena iespēja papildināt savas zināšanas un iemaņas.

Viena no pandēmijas gaišajām pusēm ir pāreja uz darbu attālināti. Vīrusa izplatība ir veicinājusi digitalizāciju un daudzu cilvēkam iepriekš uzticēto pienākumu automatizēšanu. Palielinoties nepieciešamībai izmantot attālināto saziņu darbā un attiecībās ar tuvajiem, ir uzlabojušās mūsu tehnoloģiju lietošanas prasmes. Savukārt preču un pakalpojumu sniedzējiem ir nācies pārkārtot darbu ar patērētājiem, paplašinot zināšanas par e-tirdzniecības iespējām un to praktisko pielietojumu.

V

Runājot par digitalizāciju, mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā maina un mainīs ne tikai darba nosacījumus, bet arī attiecības un saskarsmi starp valsti un pakalpojumu sniedzējiem, no vienas puses, un pilsoņiem – no otras puses. Šeit jāņem vērā, ka šīs saskarsmes pārnešana no reālās, cilvēciskās uz automatizēto, digitalizēto ir jāveido tā, ka tas nemazina klientu līdzšinējās tiesības un iespējas. Nekādā gadījumā digitalizācija nedrīkst radīt plaisu sabiedrībā – digitālo plaisu.

Lai garantētu, ka digitalizācija nes labumu sabiedrībai, ir jāsaprot, ka digitālajā komunikācijā ir jāievēro precīzi standarti, un nekādas atkāpes šajā ziņā nav pieļaujamas. Savu nozīmi zaudējušie apzīmējumi, ko bieži vien lietojam attiecībā uz šiem standartiem, piemēram, “lietošanas ērtums”, “ātrs un mazāk birokrātisks”, kā arī citi līdzīgi raksturojumi šajā gadījumā būtu nevietā.

Šeit nepieciešami jauni un konkrēti standarti, piemēram: lietotājam vienmēr ir pieejams viss viņa fails uzreiz, un to viņš var lokāli noglabāt elektroniski un izdrukāt; lietotājam vienmēr ir pieejama poga “Atpakaļ”, un viņš savu tekstu jebkurā brīdī var labot; lietotājam automātiski tiek paziņots, kā arī viņš automātiski saņem morālā kaitējuma atlīdzību, ja viņa dati ir nopludināti; lietotājs jebkurā brīdī var pāriet uz sarunu ar pakalpojuma sniedzēju, nevis tikai ar virtuālo asistentu (čatbotu).

Citiem vārdiem sakot, jābūt skaidram, ka konkrēto attiecību digitalizācija un tās izmaksas radīs reālu ietaupījumu sabiedrībai. Tādēļ, aizsākoties digitālajam laikmetam, jāpanāk, ka pilsoņiem ir pietiekamas digitālās pamatzināšanas, lai varētu pilnībā izmantot digitālās ekonomikas iespējas un piedalīties tajā notiekošajos procesos.

Veiksmīgas digitalizācijas pamatā ir prasmīgi cilvēki, kuriem piemīt spēja efektīvi veikt nepieciešamās pārmaiņas. Eiropas digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss liecina, ka ES valstu starpā Latvijas iedzīvotāju digitālās pamatprasmes atrodas vienā no zemākajiem līmeņiem. To ir nepieciešams mainīt, jo mūsdienu problēmu – tādu kā pandēmija, ienākumu nevienlīdzība, dezinformācija – radītie draudi, kiberdrošības riski, kā arī vislielākā no šīm problēmām – klimata pārmaiņas – prasa spēju risināt ārkārtīgi sarežģītus uzdevumus.

VI

Tālāk, runājot par attālināto darbu, gribu uzsvērt, ka tas nav tikai darbinieku darba vietas un komunikācijas kanālu jautājums. Tas, protams, prasa nepieciešamo prasmju adaptāciju, taču tas nebūt nav viss. Ar attālināta darba izplatīšanos tiek būtiski mainīts darba jēdziens un saturs tā socioloģiskajā izpratnē, tiek mainīta darba kā cilvēka dzīves elementa būtība, loma viņa dzīvē.

Atgādināšu: lai gan cilvēki no senseniem laikiem ir strādājuši, lai sagādātu sev dzīvei nepieciešamo, tomēr “darba” jēdziena un satura izpratne, kā mēs to šodien un arī šeit lietojam, ir cieši saistīta ar kapitālistiskās industrijas ienākšanu mūsu ekonomikā, sākot ar 18. un it īpaši 19. gadsimtu. Līdz ar strādnieku kustību, arodbiedrībām darbinieka situācija tika pastāvīgi uzlabota.

Mūsdienās to regulē darba tiesības. Modernās darba tiesības, kas reglamentē darbinieka darba laiku, atvaļinājumu, attiecības ar darba devēju, atalgojuma, apdrošināšanas un daudz citu ar darbu saistītu jautājumu, Eiropas Savienībā ir regulētas divos līmeņos – nacionālajā līmenī un ES līmenī.

Darba tiesības veido darba attiecību tiesisko ietvaru. Taču tās savā saknē balstās uz šo klasisko darba modeli – klātienes pilna laika darbs pie viena darba devēja. Protams, pēdējos gados atbilstoši reālās situācijas maiņai ir notikusi zināma darba tiesību fleksibilizācija.

Taču tās joprojām nepietiekami atspoguļo darbinieka situāciju attālinātā darba gadījumā. Darba tiesības primāri nodrošina darbiniekus pret pārmērīgu izmantošanu, sargā viņu veselību.  Piemēram, kāds ir darbinieka darba laika grafiks, kā tas tiek uzskaitīts, vai darba devējs drīkst komunicēt ar kolēģi ārpus formālā darba laika, kā ir ar apdrošināšanu un desmitiem citu konkrētu jautājumu.

Tātad, arvien plašāk ieviešot attālināto darbu, darbinieka aizsardzība nekādā ziņā nedrīkst mazināties. Tas pats attiecas uz pašnodarbinātajiem vai pseido-patstāvīgajiem darbiniekiem.  Arī šeit jābūt nodrošinātai viņu aizsardzībai, tostarp pret ekspluatēšanu vai pārmērīgu pašekspluatāciju.

Šajā kontekstā norādīšu uz vēl vienu problēmu loku saistībā ar attālināto darbu. Tas ir jautājums par dzīvošanu vienā valstī, piemēram, Latvijā un attālinātu strādāšanu citā valstī, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā vai Singapūrā. Un, protams, otrādi.

Šādas iespējas ar attālināto darbu ir kļuvušas daudzkārt reālākas. Bet kā šajos gadījumos ir ar jau manis pieminētajiem darba aizsardzības noteikumiem? Un, jo sevišķi, vai šai situācijai ir piemērojušās arī nodokļu tiesības? Personīgi zinu vairākus gadījumus, kad uzņēmumi atsaka piemērotu, bet ārzemēs dzīvojošu cilvēku pieņemt darbā, jo tas no nodokļu tiesību viedokļa esot pārāk sarežģīti.

Jebkurā gadījumā, ja mēs runājam par nodarbinātības nākotni, kvalifikācijas jautājumiem un prasmēm un redzam, ka attālinātais darbs tiks vai varētu tikt izmantots arvien vairāk, tad šajā diskusijā noteikti ir jāiesaista juristi, valdība un parlaments, kam steidzīgi jāķeras klāt attālinātā darba jautājumu adekvātai noregulēšanai likumdošanā, lai līdzšinējais darba attiecību tiesiskais ietvars neradītu liekus sarežģījumus, kas tikai bremzēs ekonomiku. Tas attiecas gan uz Eiropas Savienības, gan nacionālo likumdevēju.

Es aicinu tieši Latvijas juristus un likumdevēju kā vienai no pirmajām Eiropas Savienības dalībvalstīm atrast šiem jautājumiem piemērotu tiesisku risinājumu. Tas mums būtu labs un īstenojams izaicinājums.

VII

Šodien jums būs iespēja noklausīties virkni priekšlasījumu, ko sniegs augstas klases speciālisti gan no Latvijas, gan citām valstīm. To vidū ir pētnieki, politikas plānotāji un nozaru speciālisti, kuri atrodas nodarbinātības jomā notiekošo pārmaiņu smailē.

Patiesi ceru, ka šodien dzirdētais jūsu atmiņā paliks ne tikai kā interesanta informācija un viela pārdomām, bet pamudinās aktīvāk iesaistīties Latvijas nākotnes veidošanā.

Mēs dzīvojam fundamentālu un strauju pārmaiņu laikā, un kurš cits, ja ne latvieši, zina labāk, kā pārdzīvot pārmaiņas un pielāgoties tām.

Mums ir skaidrs, kas būtu darāms.

Novēlu visiem interesantu konferenci un konstruktīvu viedokļu apmaiņu!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU