Pieteicējai pieder nekustamais īpašums Ogrē, kura atļautā izmantošana atbilstoši pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentiem ir zaļā teritorija (parks). Pieteicēja nekustamajā īpašumā tirdzniecības vajadzībām bija izvietojusi kapu pieminekļus. Ogres novada pašvaldības būvvalde, apsekojot pieteicējas īpašumu, konstatēja, ka pieteicēja šādā veidā izmanto nekustamo īpašumu neatbilstoši konkrētās teritorijas atļautajai izmantošanai, tāpēc uzdeva pieteicējai atbrīvot nekustamā īpašuma teritoriju no kapu pieminekļiem.
Senāts piekrita apgabaltiesas secinātajam, ka kapu pieminekļu izvietošana tirdzniecības vajadzībām neatbilst konkrētās teritorijas atļautajai izmantošanai. Vienlaikus Senāts atzina, ka, vērtējot pieteicējai noteiktā pienākuma tiesiskumu, nepieciešams pārliecināties, vai pašvaldības teritorijas plānojums, ciktāl tas noteic pieteicējas nekustamā īpašuma atļauto izmantošanu, pieņemts atbilstoši likumdevēja dotajam pilnvarojumam. Senāts akcentēja, ka pašvaldībai, likumdevēja piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izstrādājot teritorijas plānojumu un nosakot teritorijas atļauto izmantošanu, ir pienākums ievērot teritorijas plānošanas principus, kas citstarp pieprasa teritorijas plānošanas procesā rūpīgi izvērtēt konkrētās teritorijas un tās pilsētvides vērtību aizsardzības nepieciešamību un samērot to ar konkrēta nekustamā īpašuma īpašniekam nosakāmajiem īpašuma izmantošanas ierobežojumiem. Tikai tādā gadījumā teritorijas plānošanas procesa rezultāts atbilst tiem mērķiem, kuru dēļ pašvaldībām ir piešķirtas tiesības izstrādāt teritorijas plānojumu un noteikt teritorijas izmantošanas noteikumus. Senāts vērsa uzmanību, ka pieteicējas nekustamā īpašuma atļautās izmantošanas veids pēc būtības ir tāds, kas raksturīgs publiskai lietošanai nodotam zemesgabalam jeb sabiedrībai plaši pieejamai teritorijai, no kuras izmantošanas labumu gūst visa sabiedrība. Tomēr pieteicējas nekustamais īpašums nav sabiedrības vajadzībām nodots zemesgabals, bet privātpersonas īpašumā esoša nožogota teritorija, un pieteicējai nav pienākuma nodrošināt, lai tās īpašums būtu pieejams plašākai sabiedrībai. Tāpēc Senātam radās šaubas, vai pieteicējas īpašuma atļautā izmantošana atspoguļo pašvaldības izsvērtu, vides ilgtspējīgas attīstības un interešu saskaņotības apsvērumos balstītu izvēli, jo konkrētais īpašuma izmantošanas veids būtiski ierobežo pieteicējas rīcību ar tās īpašumu, vienlaikus nesniedzot sabiedrībai reālu labumu no konkrētā ierobežojuma. Līdz ar to Senāts atzina, ka apgabaltiesa nav pārbaudījusi, vai pašvaldība, nosakot pieteicējas nekustamā īpašuma izmantošanu, ir ņēmusi vērā teritorijas plānošanas principus, un tādējādi nav noskaidrojusi, vai pieteicējas īpašuma atļautā izmantošana noteikta atbilstoši likumdevēja dotajam pilnvarojumam.
Lieta Nr. SKA-244/2020; A420352516
