Mēs pieminam Latvijas pilsoņus – gan latviešus, gan cittautiešus –, kuri tika izrauti no savām mājām, savas dzimtenes un izsūtīti svešumā. Atceramies nonāvētos un tos, kuru dzīves salauza deportācijas. Pieminam tos, kuri izdzīvoja un okupācijas nozieguma stāstu varēja pastāstīt mums.
Tas ir stāsts par laiku, kad Latvijas valsts bija svešas varas gūstā un tāpēc nespēja pasargāt savus pilsoņus.
Tomēr izsūtītie un nāvei lemtie pat Sibīrijas nežēlīgajā ikdienā nezaudēja savu ticību Latvijas valsts atdzimšanai.
Atcerēties gan ģimenes, gan valstiskā līmenī padomju režīma nozieguma upurus ir šodienas paaudžu pienākums; un šim noziegumam nav noilguma.
Represijās cietušo traģiskais liktenis saliedēja mūsu gribu atjaunot savu Latvijas valsti.
Atjaunotā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvija ir 14. jūnija izsūtīto Latvijas pilsoņu lolotais sapnis. Mēs tajā dzīvojam. Tā ir taisnības un patiesības uzvara. Tā ir ideālu uzvara pār ļauno un noziedzīgo. Ir svarīgi to atcerēties un apzināties.
Mūsu tautas vēsturiskajā pieredzē varam smelties spēku arī šodienas grūtību pārvarēšanai, samērojot mūslaiku problēmas ar krietni smagākiem laikiem, ko nācās piedzīvot mūsu vecākiem un vecvecākiem.
Rūpēsimies par Latviju! Tā mēs piepildīsim arī to cilvēku cerības, kurus šodien atceramies un pieminam.
