DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
14. jūnijā, 2020
Lasīšanai: 3 minūtes

E. Levita uzruna Sibīrijas izsūtīšanu pārdzīvojušajiem un konkursa “Sibīrijas bērni” dalībniekiem

Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Labdien, godājamie klātesošie!

Sveicināti Rīgas pilī!

Šodien kā ik gadu mēs 14. jūnijā pieminam 1941. gada deportācijās cietušos. Padomju Savienības veiktās deportācijas izpostīja daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīves, uz mūžiem izšķīra ģimenes, nebūtībā aizrāva nevainīgus cilvēkus.

Tas bija liela mēroga noziegums, un par tādu to uzskata arī pasaulē. Jūs, klātesošie, labi to zināt. Daļa to piedzīvojuši paši un var liecināt par savu vecāku, radinieku vai kaimiņu pieredzi. Taču būtiski atgādināt, ka šādiem noziegumiem noilguma nav.

Atmiņas par nodarīto ļaunumu visdzīvākās ir tieši tajās paaudzēs, kas pašas to ir piedzīvojušas. Nozīme ir katra cilvēka balsij, katra cilvēka likteņstāstam. Gadiem ritot, aizvien lielāka nozīme ir atmiņu pēctecībai. Tuvība starp paaudzēm pastāv tikai tad, ja nākamajām paaudzēm ir svarīgs priekšteču mūža gājums, tās to novērtē, turpina aizsākto gan ģimenē, gan valstiskā līmenī.

Fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā sacerējumu konkursā šī saikne starp paaudzēm ir skaidri nolasāma, lai arī dažos gadījumos aprakstīta tiek pat ceturtā paaudze – vecvecāku vecāki, kuri vēl kā bērni ir piedzīvojuši izsūtīšanas.

Priekšteču izciestais un pārdzīvotais piešķir arī citu mērogu šodienas satricinājumiem un problēmām. Mēs dzīvojam daudz vieglāku dzīvi un tomēr visumā drošā vidē, turpretim izsūtīto izturību, pašaizliedzību, dzīvotgribu un gara spēku bargos un nežēlīgos apstākļos mēs varam tikai apbrīnot.

Reiz noliegto un zākāto cilvēku ticība Latvijas atdzimšanai, tam, ka Latvija atkal reiz būs, ir piepildīta.

Noslēgumā es gribētu nolasīt citātu no sacerējuma konkursa dalībnieka Roberta Rūdolfa Apiņa rakstītā: “Rakstot šo darbu, manī raisījās pārdomas, vai mēs novērtējam, par kādu cenu esam ieguvuši neatkarīgu valsti. Pārdomāju, ko mēs, jaunā paaudze, šodien būtu spējīgi darīt, upurēt Latvijas labā. Vai mēs visi patiešām kā savu vecvecāku mantinieki darām visu valsts, savā un tuvinieku labā? Domāju par to, kā sava dzīve jāveido mums, lai mūsu bērni un mazbērni pēc 100 gadiem varētu dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā.”

Cieņpilni atskatoties pagātnē, domāsim, kā veidot Latvijas nākotni!

Paldies!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI