DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
14. februārī, 2020
Lasīšanai: 5 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Valsts pārvalde

E. Levita runa “ASV militārā klātbūtne Baltijas valstīs – faktors, kas attur vai tomēr provocē?”

Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Godātie klātesošie!

Kopš neatkarības atgūšanas Baltijas valstu viens no galvenajiem ārpolitiskajiem mērķiem ir bijusi iestāšanās NATO aliansē. Pēc 50 gadu ilgušās Padomju Savienības okupācijas šis bija vienīgais veids, kā garantēt mūsu drošību.

Sasniedzot šo mērķi 2004. gadā, bijām pārliecināti, ka spēsim ar saviem spēkiem, aizsardzības resursiem un NATO atbalstu, kas ietver arī NATO līguma 5. pantā minēto apņemšanos, pasargāt sevi. Tālākie notikumi pierādīja, ka tas tā nav. Pasaule ir kļuvusi tikai nedrošāka un nestabilāka šo 16 gadu laikā.

Krievija ir nepārprotami parādījusi, ka tā ir gatava izmantot spēka paņēmienus, lai īstenotu savus politiskos mērķus. Pirmie šādas nostājas priekšvēstneši parādījās, kad 2007. gadā Krievija Igaunijā organizēja kiberuzbrukumus un līdzdarbojās Tallinas grautiņu sarīkošanā. 2008. gadā Krievija ātrās militārās operācijas rezultātā okupēja daļu Gruzijas. Jāpiemin arī vēl nesenāki gadījumi – Krimas okupācija un aneksija, karadarbība Donbasas apgabalā, kas tikai pastiprināja agrāk pastāvošās bažas.

Tādēļ aliansei nācās nekavējoties reaģēt un spert izšķirošus soļus Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pašaizsardzības spēju stiprināšanas virzienā, izvietojot to teritorijā pastāvīgās paplašinātās klātbūtnes spēku vienības. Vēl viens būtisks šo spēku papildinājums ir jaunizveidotais daudznacionālās divīzijas štābs “Ziemeļi”.

Četrās uz robežas ar Krieviju esošajās NATO valstīs izvietotajās paplašinātās pastāvīgās klātbūtnes vienībās ir pārstāvētas gandrīz visas NATO alianses dalībvalstis, ieskaitot skaitliski lielu ASV karaspēku daļu. Tas nepārprotami apliecina alianses valstu solidaritāti, kā arī NATO gatavību aizstāvēt ikvienu tās dalībvalsti. ASV gatavību līdzdarboties NATO un Baltijas valstu drošības garantēšanā kārtējo reizi apliecina gaidāmās “Defender-Europe 20” (Eiropas sardzē 20) militārās mācības, kā laikā Eiropā ieradīsies pēdējos 25 gados lielākais ASV karaspēku vienību skaits.

Kādēļ gan lai aizsardzības nolūkos veidotas alianses nepārprotami uz aizsargāšanos vērstas darbības tiktu uzskatītas par provokāciju? Uz šo jautājumu atbildes mums sniedz vēsture. Krievijas apmātībai līdzīgā nevēlēšanās aizmirst pirms vairāk nekā 75 gadiem notikušo izpaužas kā bijušajām koloniālajām lielvarām raksturīgā nespēja atzīt agrāk pārvaldīto zemju suverenitāti. Arī rietumu demokrātiskajām valstīm tas nebija viegli un prasīja zināmu laiku.

Krievijas vēlme atjaunot savu kādreizējās lielvaras tēlu pārējās pasaules acīs ir cieši saistīta ar tās vēlmi atgūt agrākās ietekmes sfēru. Baltijas valstu dalība NATO faktiski izslēdz šādu iespēju. Tādēļ Krievijas acīs NATO ir uzskatāma par bīstamu pretinieku, kā atrašanās tās pierobežā, nemaz nerunājot par alianses spēcīgākās dalībvalsts klātbūtni, ir uzskatāma par bīstamu draudu.

Krievija vienmēr būs mūsu kaimiņš, un neviens nevēlas, lai atkārtotos Aukstais karš. Tādēļ NATO ir izvēlējusies apvienot uzbrukuma atturēšanas stratēģiju ar dialoga uzturēšanu. Ir skaidrs, ka, veidojot dialogu ar Krieviju, mēs nedrīkstam pamest novārtā nepieciešamību veidot pilnvērtīgu un uzticamu atturēšanas stratēģiju, taču tai pašā laikā dialogam ar Krieviju vajadzētu panākt to, ka attiecības ar Krieviju, kas, kā mēs ceram, agrāk vai vēlāk noslieksies par labu mūsu aizstāvētajām demokrātiskajā vērtībām, kļūs labākas, drošākas un paredzamākas.

Krievija, kas vienlaikus izmanto gan zināmus, gan jaunus paņēmienus, arī turpmāk būs drošības apdraudējums. Paplašinātā un pastāvīgā NATO un ASV klātbūtne reģionā pierāda, ka alianses dalībvalstis apzinās, ka, apdraudot vienu valsti, tiek apdraudēta visa alianse, tās pamatā esošie principi un vērtības – viss, kas mums ir tik dārgs. Veiksmīgas atturēšanas pamatā ir darbības, kas neļauj situācijai pāraugt bruņotā konfliktā tādēļ, ka tiek mēģināts novērst pašu situāciju vai sodīt par tās eskalēšanu. Citiem vārdiem sakot, jāpanāk, ka jebkuras agresijas politiskā un militārā cena būtiski pārsniedz iespējamos ieguvumus, ko tā varētu nest.

Igaunijas Starptautiskajam drošības un aizsardzības pētījumu centram ir izdevies uz šo paneļdiskusiju pulcēt daudz zinošu un pieredzējušu speciālistu. Esmu pārliecināts, ka viņi spēs atbildēt uz jautājumu par to, vai runa ir par atturēšanu vai provocēšanu. Nešaubos, ka mūs sagaida vienlaikus augsti profesionāla un saturīga diskusija.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU