Tomēr Eiropas Komisija šo direktīvu, kas tieši skar tiešo nodokļu jomu, ir izvēlējusies virzīt, pamatojoties uz vispārējo (balsošana notiek pēc kvalificētā balsu vairākuma), nevis specifisko nodokļu kārtību (balsošana notiek uz vienprātības pamata). Jautājumi, kas skar tiešo nodokļu jomu, ir jāskata ECOFIN padomei, ievērojot arī vienprātības noteikumu, kas attiecas uz balsošanas kārtību. Latvijas pozīcija ir pilnībā balstīta uz Padomes Juridiskā dienesta atzinumu, kurā norādīts, ka Eiropas Komisijas izvēlētais priekšlikuma juridiskais pamats ir neatbilstošs, un, līdzīgi kā pārējie nodokļu jautājumi, jāskata atbilstoši speciālajai likumdošanas procedūrai.
Latvija iestājas par vienprātības saglabāšanu nodokļu jomā, jo ir jāņem vērā valstu ekonomiskās attīstības līmenis, struktūra un noteiktie mērķi. Mazākām ES dalībvalstīm tā ir vienīgā iespēja nodrošināt savu nacionālo interešu pārstāvību un aizstāvību. Ir būtiski, lai neveidotos precedenti, kas to neievēro. Turklāt ES darbojas efektīva sistēma, kas izvērtē nacionālos nodokļu režīmus, un, ja kāds no tiem tiek atzīts par tādu, kas nelabvēlīgi ietekmē citas ES dalībvalstis, tas tiek koriģēts vai atcelts.
Pamatojoties uz OECD un ES veikto darbu un pieņemtajiem lēmumiem daudznacionāliem uzņēmumiem, kuru kopējie konsolidētie grupas ieņēmumi (apgrozījums) pārsniedz 750 miljonus eiro, ir pienākums iesniegt ikgadēju pārskatu par saimnieciskās darbības veidiem un finansēm valsts kompetentajām iestādēm. Latvijas gadījumā tas ir Valsts ieņēmumu dienests (VID). Šāda kārtība ir spēkā no 2017. gada. Kompetentās iestādes veic automātisku šīs informācijas apmaiņu, ņemot vērā noslēgtos starptautiskas sadarbības līgumus. ES to regulē ar kopējas direktīvas palīdzību, kas ir pārņemta arī Latvijas likumdošanā.
Savukārt pie jautājuma par nodokļiem digitālajai uzņēmējdarbībai, kas nav tieši saistīts ar aprakstīto direktīvas grozījumu priekšlikumu, jau vairākus gadus strādā gan ES, gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). Eiropas Komisija 2018. gadā nāca klajā ar diviem priekšlikumiem digitālās ekonomikas nodokļu jomā – par nozīmīgu digitālo klātbūtni un par digitālo pakalpojumu nodokli (DPN), kuru mērķis bija gan salāgot nodokļu regulējumu atbilstoši jaunajai realitātei, gan novērst ES iekšējā tirgus noteikumu fragmentāciju.
DPN tika piedāvāts kā pagaidu īstermiņa risinājums līdz laikam, kamēr tiek panākta vienošanās par starptautisko nodokļu noteikumu izmaiņām. DPN priekšlikums paredzēja piemērot 3% nodokli noteiktiem digitālo pakalpojumu veidu ieņēmumiem, piemēram, ienākumiem, kas gūti no lietotājiem adresētas reklāmas konkrētajā tīmekļa vietnē, daudzpusējas digitālās saskarnes nodrošināšanas lietotājiem un tādu savākto datu par lietotājiem nosūtīšanas, kas ģenerēti no šādu lietotāju darbībām digitālajās saskarnēs. Šis nodoklis attiektos tikai uz lielām kompānijām ar apgrozījumu virs 750 miljoniem eiro, kurām ir būtiska līdzdalība ES ekonomikā (vismaz 50 miljonu eiro apgrozījums). Latvija atbalstīja kopēja DPN ieviešanu.
Svarīgi norādīt, ka attiecībā uz digitālās uzņēmējdarbības radītiem izaicinājumiem uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanā, pašlaik notiek aktīvs darbs OECD līmenī, jo ir jāizstrādā un jāpieņem izmaiņas starptautiskajos nodokļu noteikumos, kas mainītu gan uzņēmuma saiknes (ekonomiskās klātbūtnes kritērijus), gan peļņas sadales kritērijus un nosacījumus. Šajā gadījumā svarīgi ir strādāt, lai globālā līmenī tiktu panākts saskaņots un ieviešams risinājums.
