Pieteicēja SIA „Altic” no SIA „Sakorex” un SIA „Ulmar” iegādājās rapša sēklu, to pieņemot un uzglabājot SIA „Vendo” elevatorā. Par minētajiem darījumiem pieteicēja atskaitīja priekšnodokli. Valsts ieņēmumu dienests veica pieteicējai pievienotās vērtības nodokļa auditu. Dienests konstatēja, ka pieteicējas darījumi ar SIA „Sakorex” un SIA „Ulmar” nav notikuši un uzlika pienākumu pieteicējai samaksāt pievienotās vērtības nodokli, soda naudu un nokavējuma naudu. Pieteicēja iesniedza pieteikumu tiesā par minētā Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma atcelšanu.
Senāts spriedumā norāda – lai būtu pamats liegt pieteicējai tiesības atskaitīt priekšnodokli par strīdus darījumiem, ir jākonstatē, ka pieteicēja zināja vai tai bija jāzina, ka tā ir iesaistīta pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā. Šeit liela nozīme ir darījumu raksturam un to faktiskajai norisei. Senāta ieskatā, apgabaltiesa ir pievērsusi uzmanību pieteicējas un tās piegādātāja darbības modelim un darījumu raksturam un ir atzinusi par ticamu, ka pieteicēja nesaskatīja vajadzību veikt padziļinātu izpēti par darījumu partneri.
Pārbaudot, vai pieteicēja zināja vai tai bija jāzina, ka tā ir iesaistīta pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, apgabaltiesa secināja, ka lietas materiāli un visu personu skaidrojumi par to, kā notiek graudu pieņemšana, kā tiek noteikta graudu kvalitāte un kā tiek sastādīti graudu pieņemšanas akti un rēķini, atbilst graudu iepirkšanas darījumu raksturam.
Lietā esošie dokumenti apliecina, ka pieteicēja nenodarbojās ar darījumu partneru meklēšanu, tie sameklē pieteicēju paši, atsaucoties uz plašsaziņas līdzekļos un internetā pieteicējas ievietotu reklāmu par tās saimniecisko darbību. Šajā gadījumā darījumu raksturs neprasīja pārliecināties par darījuma partneru spēju sniegt pakalpojumus, jo preču piegādi veica pārdevējs uz līgumā norādīto preču piegādes vietu. Preču piegādes veicējs – pārvadātājs – nenoliedz pārvadājumu veikšanu, un lietā ir dokumenti par pārvadājumu norisi.
Senāts lietā bija apturējis tiesvedību, lai vērstos Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem. Eiropas Savienības Tiesa šajā lietā norādīja, ka Eiropas Savienības tiesību normas nepieļauj to, ka nodokļu maksātājam, kas iesaistīts pārtikas apritē, tiek liegtas tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli, pamatojoties tikai uz to, ka minētais nodokļu maksātājs pārtikas izsekojamības nolūkā nav izpildījis ar savu piegādātāju identificēšanu saistītos pienākumus. Tomēr minēto pienākumu neizpilde varētu būt viena no norādēm, kas kopā konsekventi apliecina, ka nodokļu maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka tas piedalās ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā saistītā darījumā, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.
Senāts spriedumā norāda, ka nav šaubu, ka pieteicēja ir veikusi vispārīgu savu darījumu partneru identificēšanu, noskaidrojot to nosaukumu un adresi, kas principā ļauj identificēt attiecīgos pārtikas apritē iesaistītos dalībniekus un ir pietiekami izsekojamības mērķa sasniegšanai. Tāpat arī lietā nav konstatēti tādi īpaši apstākļi, kuru dēļ pieteicējai varēja rasties nopietnas šaubas par strīdus produktu piegādātāju faktisko esību vai patieso identitāti, ko pamato lietā konstatētā graudu iepirkšanas darījumu specifika.
Atbildot uz Senāta uzdotajiem jautājumiem, Eiropas Savienības Tiesa arī norādīja, ka tam, ka nodokļu maksātājs, kas iesaistīts pārtikas apritē, nav pārliecinājies par savu piegādātāju reģistrāciju kompetentajās iestādēs, tostarp Pārtikas un veterinārajā dienestā, nav nozīmes, novērtējot to, vai nodokļu maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka tas piedalās ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā saistītā darījumā.
Senāts spriedumā norāda, ka pretēji Valsts ieņēmumu dienesta argumentam darījuma partnera reģistrācijas Pārtikas un veterinārajā dienestā fakta pārbaudei nevar piešķirt nozīmi, novērtējot to, vai uzņēmums zināja vai tam vajadzēja zināt, ka tas iesaistās darījumā ar fiktīvu uzņēmumu.
Senāta spriedums nav pārsūdzams.
Lieta SKA-5/2019; A420549912
