DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
13. novembrī, 2019
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Valsts aizsardzība

Saruna ar vēsturnieci Aigu Bērziņu par sieviešu lomu Neatkarības karā

Latvijas neatkarības izcīnīšana nebija tikai vīriešu un Latvijas armijas nopelns, bet nozīmīga loma bija arī bērniem un sievietēm. Sieviešu dalība karā, kas jau sen sniedzās pāri militārām sadursmēm, izpaudās visdažādākajos veidos – no rūpēm par saviem tuviniekiem īpaši smagas humanitārās situācijas laikā, līdz iesaistei valsts un sabiedriskajā darbā, un Nacionālās armijas atbalstam. LU Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente Aiga Bērziņa 15. novembrī LU Lielajā aulā uzstāsies ar referātu “Bermontiādes simtgade: sieviešu pieredzes stāsti cīņā par Latvijas valsts neatkarību (1918-1920)”. Viņa aicina par mūsu neatkarības varoņiem atcerēties ne tikai novembrī, bet arī ikdienā.

Iespēja iegūt kāroto izglītību

1919. gads ir laiks, kad ne tikai ir dibināta Latvijas Universitāte, bet arī 11. novembrī Latvijas Valsts armija atbrīvoja Pārdaugavu no bermontiešiem. Tikko dibinātajai augstskolai pirmais mācību semestris pagāja Brīvības cīņu zīmē. Studenti un pasniedzēji brīvības alku vadīti kļuva par karavīriem un Rīgas sargiem?

Neatkarības karš ir ļoti komplekss process, tās nav tikai militāras cīņas, tā nav tikai Latvijas armijas dibināšana 1919. gada jūlijā, bet tas ir politisks, militārs un sociāls process. Ja 1918. gadā, kad dibina Latvijas Republiku, tas ir inteliģences solis un sabiedrības atbalsts ir minimāls, lai neteiktu, ka tāda nebija vispār, tad 1919. gada vasara ir laiks, kad sabiedrība ļoti plašā mērā pievēršas demokrātijas un Latvijas Republikas idejai. Ir ļoti liels nacionālisma un demokrātisma pacēluma vilnis, ļoti daudz cilvēku gan stājas Latvijas armijā, gan citādi cenšas atbalstīt Latvijas Republikas un Pagaidu valdības centienus un tajā visā ļoti labi iekļaujas Latvijas Augstskolas dibināšana.

Pats nosaukums – Latvijas Augstskola – norāda uz nacionālo veidojumu un tas ir liels lepnums visai Latvijas valstij, jo līdz tam, lai gan darbojas Rīgas Politehniskais institūts, tomēr augstākā izglītība ir ekstra, īpaši sieviešu vidū, kuras Latvijas teritorijā nevarēja iegūt augstāko izglītību impērijas laikā. Un tad arī ļoti daudz cilvēku 1919. gada septembrī rakstīja lūgumu viņus uzņemt augstskolā. Šis relatīvi ir miera laiks, jo lielas cīņas šajā brīdī nenotiek, lai gan Latgales frontē joprojām ir Sarkanā armija. Bet notiek daudzu sabiedrisko organizāciju un valsts iestāžu dibināšana – ne tikai Latvijas Augstskolas, bet arī Nacionālās bibliotēkas, Nacionālā arhīva utt.. Šajā brīdī jauniešiem un arī vecāka gadagājuma cilvēkiem ir iespēja iegūt kāroto izglītību.

Jāsaka, ka jau Krievijas Impērijas laikā Latvijas teritorijā bija ļoti augsts izglītības līmenis, salīdzinot ar citām Krievijas guberņām. Bija salīdzinoši zems analfabētu līmenis, līdz ar to var redzēt, ka tieksme pēc izglītības bija. Tiesa, šo organizēšanas procesu pārtrauc Bermonta armijas uzbrukums, kas sākas 1919. gada 8. oktobrī un līdz ar to Latvijas Augstskolas dibināšana tiek aizkavēta. Ļoti daudz – gan vīriešu, gan sieviešu iesaistās dažādos veidojumos, gan Latvijas armijā, gan dažādos palīdzības dienestos, sociālās organizācijās, parādot tautas, tajā skaitā studentu gribu izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Ja 1918. gadā mēs vēl nevaram runāt par saliedētību, tad 1919. gada oktobris un novembris ir tas laiks, kad absolūti pierādās, ka Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšana nav nejaušība, jo ir ļoti, ļoti liels atbalsts gan vārdos, gan darbos šim jaunajam režīmam.

Oktobrī, kad sākas cīņas, studijas tika pārtrauktas?

Studijas vēl īsti nebija uzsāktas, jo vēl bija ļoti daudz organizatorisko darbu. Tiek dibinātas dažādas fakultātes utml.. Tikai pēc uzbrukuma novembrī studijas tiek uzsāktas. Jāmin, ka studentu skaits ir visai augsts priekš šāda brīža un lielākā daļa – vairāk nekā 50 % ir sievietes, ko nosaka demogrāfiskā situācija valstī un apstāklis, ka ļoti daudz vīriešu atrodas militārajā dienestā un joprojām bēgļu gaitās.

Trīs sievietes – Lāčplēša kara ordeņa kavalieres

11. novembrī pieminam varoņus, kas krita par Latvijas brīvību, taču arī sievietēm bija liela loma karā, varbūt ne visas devās kaujās ar ieročiem rokās, bet sniedza dažādu palīdzību un atbalstu karavīriem. Kāds bija sieviešu atbalsts Neatkarības karā?

Te gan jāuztaisa neliels solītis atpakaļ, jo Latvijā emancipācijas idejas līdzīgi kā Eiropā aizsākās 19. gadsimtā, bet tad tā bija vairāk individuālu sieviešu pašu iniciatīva, kas sabiedrībā, arī sieviešu vidū, lielā mērā netika atbalstīta. Tad sākās Pirmais pasaules karš un ja pirms tam sieviešu centienus ielauzties vīriešu lauciņā mēs traktējām kā viņu pašu gribu, tad Pirmā pasaules kara laikā tā ir nepieciešamība, jo vīrieši dodas armijā, sievietes dodas bēgļu gaitās un kopumā mainās sabiedrības grupu attiecības. Sievietēm ir jāuzņemas rūpes par savām ģimenēm, tuviniekiem un par pašām, jāiesaistās rūpniecībā un lauksaimniecībā ļoti humanitāri smagajos apstākļos.

Pirmais solis, kas sievietēm paver plašākas iespējas, ir 1917. gada revolūcija, kad komunistiskais režīms saprot, ka sievietes ir ļoti varens spēks, ko var izmantot savā labā. Arī Latvijas sievietes aktivizējas un 1918. gadā Pēterburgā dibina plašāka apmēra pirmo sieviešu organizāciju – Latvju sieviešu nacionālo līgu, kas vēlāk 1922. gadā atjaunos darbību Latvijas Republikā. Nākamais solis, protams, ir Latvijas Republikas neatkarības dibināšana 1918. gada 18. novembrī. Jāsaka, ka arī tur klātesošas ir sievietes, tiesa gan vienā personā. Tā ir Klāra Kalniņa, kas arī  ir Tautas padomes locekle un ir redzama Viļa Rīdzinieka slavenajā 18. novembra fotogrāfijā uz Nacionālā teātra skatuves starp Republikas proklamētājiem.

Vēlāk sieviešu iesaiste paliek lielāka un arī 1919. gada oktobrī, ko es minēju kā sabiedriskā pacēluma laiku, sievietes iesaistās ļoti plašā apjomā. Pirmkārt, tie ir dažādi armijas palīdzības darbi, 22. septembrī tiek dibināts Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, kurā iesaistās 2-3 tūkstoši sieviešu visā Latvijas teritorijā. Tāpat ir daudz citu, iespējams,  mazāk ievērojamu, bet vitāli svarīgu darbu. Pirmkārt, tas ir medicīniskais dienests, kur ir vairāki tūkstoši sieviešu, tad sievietes ir dažādās armijas brigādēs, štābos kā telefonistes un kaut vai apkopējas, kas arī ir ļoti nepieciešams. Tāpat politikā sievietes iesaistās aizvien vairāk. Piemēram, Neatkarības kara laikā ir zināmas 13 sievietes, kas strādāja ārlietu dienestā, no kurām redzamākā ir Anna Rūmane-Ķeniņa, kas bija Parīzē un Austra Ozoliņa-Krauze, kas bija Berlīnē. Viņas ir “līdzvainīgas” pie Latvijas neatkarības de iure atzīšanas 1921. gadā.

Darbības lauks ir ļoti plašs un sievietes mēs varam novērot visur.

Viena no Latvijas Universitātes studentēm, kas kā brīvprātīgā iesaistījās darbā karavīru apgādes un ēdināšanas punktā, bija Elza Žiglevica.

Viņa iestājās Sieviešu palīdzības korpusā, kuram bija vairākas nozares un viena no tām bija apgādības nozare. Bija divi karavīru ēdināšanas punkti – viens no ēdināšanas punktiem atradās Rīgas Latviešu biedrības namā jeb tā sauktajā Māmuļā, un tur strādāja Elza Žiglevica.

Kas attiecas uz studentes statusu, tas gan ir nedaudz pārvērtēts, ja tā var teikt. Viņai jau septembrī bija doma stāties augstskolā, bet viņa to nepaspēja militārpolitiskās situācijas dēļ. 1920. gadā LU vēlējās apzināt studentus, kas krituši Neatkarības kara laikā par Latviju un tieši tajā laikā viņas tēvs dakteris Kārlis Žiglevics iesūtīja universitātei viņas pieteikumu un lūgumu uzņemt studentu sarakstā uz viņas vēlmes pamata. Elza Žiglevica ir viena no 18 studentiem, kuru vārds minēts uz plāksnes LU Mazajā aulā. Tagad Žiglevicas vārdu atceras.

Elza Žiglevica ir izvirzīta par vienu no lielākajiem simboliem, bet bija ļoti daudz šādu sieviešu. Tieši Žiglevicas stāsts ir ļoti emocionāls un aizkustinošs, kas jau starpkaru posmā tika skatīts un arī mūsdienās mēs cenšamies viņu aizvien vairāk atcerēties. Viņa krita Neatkarības kara laikā, iznēsājot ēdienu pozīcijās esošajiem karavīriem no Biedrības nama uz Esplanādi. Bermonta armijas raidīts  lādiņš viņu ievainoja. Viņai šajā laikā bija tikai 21 gads, reizē ar viņu tika ievainota 18 gadus vecā Emīlija Jātniece, kura tajā laikā bija tikai ģimnāzijas audzēkne. Žiglevicu ievainoja smagāk, viņai tika sadragātas abas kājas un vēlāk viņa mira Rīgas 1. slimnīcā un 2. novembrī tika apbedīta Lielajos kapos ar ļoti lielu militāru godu. Savukārt vēlāk viņu atcerējās, presē par viņu rakstīja, ļoti daudzi cilvēku, gan kara ministrs, gan Amerikas palīdzības administrācija izteica līdzjūtību viņas vecākiem, parādot viņai godu. Vēlāk 1928. gadā viņa tika izvirzīta Lāčplēša kara ordenim un kā pēdējā to saņēma, esot tikai viena no trim sievietēm Latvijā, kas šo ordeni ir saņēmusi. Jāmin, ka ordeni izsniedz tikai militārpersonām, līdz ar to viņa tika ieskaitīta Latvijas armijā, lai tas tiktu formāli nokārtots.

Kas sievietes pamudinājums iesaistīties kara norisē?

Protams, tā ir mana spekulācija, bet tas ir vispārējais pacēlums un apziņa, ka tas ir jādara. Nesen manās rokās nokļuva Marijas Antēnas dienasgrāmata, kurā viņa apraksta Neatkarības kara laiku, arī Bermontiādi. Viņa bija viena no dāmām, kura darbojās Sieviešu palīdzības korpusā tieši ēdināšanas punktā un viņa ļoti emocionāli apraksta savu motivāciju, ka viņa saprot, ka karavīri cīnās par viņu, arī par viņas ģimeni un viņa izjūt nepieciešamību dot savu artavu. Viņa nāk no diezgan pārtikušas ģimenes, tāpat kā Elza Žiglevica, un viņa raksta, ka mājās nekad nemizoja kartupeļus, ka viņai nepatīk šis darbs, bet Sieviešu palīdzības dienestā viņa dienu un nakti mizoja kartupeļus, lai palīdzētu. Un viņa pārdzīvoja par savu manikīru, kā jau dāma. Šeit mēs jūtam, ka, lai gan ir kara laiks, sievietes un arī vīrieši paliek joprojām cilvēki. Īpaši jaunībā, kad ir sapņi par mīlestību. Marija Antēna apraksta savās dienasgrāmatās gan izšķirošos oktobra un novembra notikumus, gan jūtas pret vecākiem, ilgas pēc mīlestības, un šeit blakus parādās jūtas pret valsti un parādās apziņa, ka Latvijas Republika ir nepieciešama, ka tā ir viņu labākā nākotne.

Elza Žiglevica nav vienīgā sieviete, kas saņēma Lāčplēša kara ordeni, piemēram, Līna Čanka-Freidenfelde piedalījās cīņās ar segvārdu Jānis.

Līnas Čankas stāsts ir ļoti interesants, viņa ordeni saņēma par dalību Pirmajā pasaules karā. Pirmajā pasaules karā līdz Februāra revolūcijai sievietēm bija aizliegts ieņemt vietas regulārajā dienestā, viņas varēja būt dažādos palīgdienestos, piemēram, medicīniskajā, bet armijā kā karavīri nē. Līna Čanka esot bijusi ļoti azartiska, reizēm pat pārgalvīga dāma, kura bija paņēmusi sava mirušā brāļa Jāņa pasi un uz viņa vārda iestājusies latviešu strēlnieku vienībā. Viņa piedalījās gan Ziemassvētku kaujās, gan kaujās Nāves salā, vairākas reizes arī tika ievainota.

Kas ir ļoti interesanti – Latvijas sabiedrība zināja, ka viņa ir sieviete. Viņas dienesta biedri diezgan ātri to atklāja. Kad viņa bija ievainota, prese viņu apciemoja slimnīcā, viņa sniedza vairākas intervijas, kā ir būt sievietei dienestā, un tas parāda sieviešu lomas mainīšanos. Šobrīd mums ir zināmas vismaz sešas sievietes, kas piedalījās aktīvajā karadarbībā Pirmajā pasaules karā, bet ļoti ticams, ka viņu bija vairāk, jo presē ir atrodami stāsti, ka ir noķertas sievietes, kas ir pārģērbušās par vīriešiem un vēlas doties uz fronti. Piemēram, viens šāds raksts vēsta, ka sievieti, kura bija pārģērbusies par vīrieti, policija pamanīja kā aizdomīgu vilciena stacijā, un sāka viņai sekot. Un tikai pēc tā, ka viņa iegāja sieviešu tualetē, policisti atklāja, ka viņa tomēr ir sieviete. Viņai bija vēlme doties uz fronti un vispārēja nacionālisma pacēluma laikā sniegt savu artavu.

Un trešā sieviete, kura tika apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni, ir Valija Vaščunas-Jansone.

Valija šobrīd ir vienīgā zināmā sieviete, kas piedalījās regulārajā armijas dienestā Neatkarības kara laikā. Viņa dienēja 7. Siguldas kājinieku pulkā. Viņa bija pavisam jauna sieviete, 17 gadus veca, un stāsti, kā nokļuva armijas rindās, ir dažādi, pārsvarā ņemti no viņas pašas vēlākām intervijām, jo, laikam ejot, kaut kas atmiņās vienmēr tiek izpušķots. Bermontiādes laikā viņa iemaldījās Vecrīgā un sāka uzturēt kontaktus ar karavīriem – viņai tika iemācīts šaut ar ieročiem utml. Pamazām viņa iejutās un tika oficiāli pieņemta Latvijas armijā. Sākumā gan tam bija arī pretestība, bet pēc tam viņu uzņēma. Viņa cīnījās pret Bermontu un tika apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni 1922. gadā. Oficiālais pamatojums bija, ka, forsējot Lielupes upi, viņa bija izrādījusi lielu varonību, kad Bermonta armija atkāpās uz Lietuvas pusi. Viņa dienēja līdz pat 1919. gada noslēgumam. Kad Bermonta armija atstāja Latvijas teritoriju, viņa tika atvaļināta jau dižkareivja pakāpē. Valija ir ļoti uzskatāms piemērs, kā sieviete iekļāvās šajos procesos un sniedza savu palīdzību.

Latvijas neatkarības izcīnīšana nav nejaušība

Vai starpkara posmu varam saukt par emancipācijas uzplaukumu? Šajā laikā sievietes kļuva neatkarīgākas un ieņēma svarīgāku lomu sabiedrības dzīvē?

Pirmkārt, sievietēm nākas to apzināties, jo daudzas sievietes nemaz to nevēlējās, viņas bija noliktas šādā situācijā, kad viņām tas bija jādara. Šādi stāsti kā Čanka un Vaščuna, tie ir vairāk izņēmuma stāsti un nav brīnums, ka mēs par viņām skaļi runājam, jo viņas bija izcilas personības. Viņām ir, iespējams, izcili sagadījies būt īstajā vietā un īstajā laikā, bet pārsvarā tas bija arī viņu pašu entuziasms. Tajā pašā laikā tā ir mana pārliecība, ka Neatkarības kara laikā tiek atrasta sieviešu identitāte Latvijas Republikā, Sieviešu palīdzības korpuss ir pirmā sieviešu organizācija, kas tiek dibināta Latvijas Republikā, kur iekļaujas vairāki tūkstoši sieviešu, kuras pamazām apzinās savu vērtību. Ne jau visas no viņām bija labi situētas. Daudzas no viņām norāda savos pieteikumos, ka palīdzības darbam var veltīt tikai konkrētu stundu dienā, jo viņām vēl ir jārūpējas par mājās palikušajiem bērniem, veciem cilvēkiem, pašām par savu iztiku. Darba apstākļi ir ļoti smagi šajā laikā, ir ļoti liels bezdarbs, algas sievietēm ir par ceturtdaļu mazākas nekā vīriešiem. Šķiet, ka Neatkarības karam noslēdzoties un pakāpeniski pārejot uz miera laiku, ieņemot kaut kādu kārtību, sievietes tiek nedaudz nostumtas malā, bet tajā pašā laikā saglabājas šī apziņa.

Anna Ķeniņa, ko minēju kā diplomātiskā korpusa darbinieci, atgriezās Latvijā un centās iesaistīties politikā, sabiedriskajā darbā. Norai Ikstenai ir grāmata par viņu, kur viņa norāda, ka Ķeniņa visu laiku jutusies tā kā atstumta malā. Tajā pašā laikā jāmin, ka Satversmes sapulcē, kas ir pirmās demokrātiskās vēlēšanas, varēja balsot visas sievietes, sievietēm tika dotas juridiski pilnvērtīgas tiesības, kas pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas tādas nebija. Satversmes sapulcē arī tiek ievēlētas sešas sievietes, kas ir ļoti liels panākums, vēlāk gan Saeimā tiek ievēlēts mazāk. Bet jāsaka, ka ievēlēto sieviešu salīdzinoši mazais skaits ir arī dažādu politisko spēļu rezultāts. Jau Satversmes sapulces vēlēšanās kandidēja atsevišķs sieviešu saraksts, bet no viņām neviena netika ievēlēta.

Cilvēks savu spēku apzinās caur dažādām grūtībām. Un kā sievietēm karā izdevās saglabāt mātes, meitas, sievas lomu? Kā viņas nepazaudēja sievišķību?

Šeit atkal minēšu Marijas Antēnas dienasgrāmatu. Viņai tajā laikā bija 21 gads, jauna vēl neprecējusies sieviete. Viņa raksta, ka karš viņas jaunību ir izpostījis, taču min, ko tad teikt nabaga karavīriem, kuri visu laiku tiek mētāti no vienas vietas uz otru, kuri nepārtraukti tiek vai nu piespiesti vai motivēti cīnīties, ko viņiem teikt par izpostīto jaunību? Karš ir ļoti komplekss process, tas atstāja ļoti daudz emocionālu un fizisku traumu visai sabiedrībai tajā skaitā sievietēm, kuras pastāvīgā stresā atradās gan par sevi, gan par saviem tuviniekiem. Latvija atradās ļoti bēdīgos humanitāros apstākļos, tā bija uz bada sliekšņa.

Mātes loma arī nekur nepazuda. 1919. gadā presē Valsts prezidents Jānis Čakste rakstīja, tieši uzrunājot Latvijas sievietes, ka mums ir bēdīga demogrāfiskā situācija, un, sievietes, jūsu uzdevums ir šo demogrāfisko situāciju uzlabot, norādot, ja katrā ģimenē būs pa sešām mazām galviņām, tad pēc pāris gadiem Latvijā būs septiņi miljoni cilvēku, viss plauks un zels. Neilgi pēc tam ārste Anstasija Čikste-Rūtenfelde sniedza atbildi, kurā viņa norādīja, cik patiesībā bēdīgā situācijā atrodas bērnu mātes – medikamenti nav pieejami, pārtikas trūkst, mātes ar bērniem dzīvo neapkurinātās telpās. Šī situācija ir tiešām traģiska un mēs nevaram sievietēm uzkraut vēl lielāku atbildību par nācijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanu.

Un šī atbilde prezidentu nesadusmoja?

To nemācēšu atbildēt, bet jāņem vērāk, ka tajā laikā tā bija polemika, kas nevar būt kā kaut kāds aizvainojums, jo sociālās problēmas bija reālas un klātesošas un skāra visu sabiedrību. Saprotu, ka politiķiem ir jārunā viena lieta, gluži kā mūsdienās, bet tajā pašā laikā pastāvēja ļoti dziļas reālās problēmas un tieši šādā laikā Latvijas valsts izauga un neaizmirsa 1919. gadā par augstskolu un kultūru. Tas parāda raksturu valstij, kas nav tikai pārtika vai militāras cīņas, bet tā ir sabiedrības gatavība iesaistīties, īpaši Bermontiādes laikā tieši pirms simts gadiem, un tas parāda, ka Latvijas neatkarības izcīnīšana nav nejaušība.

Un kāda ir sieviešu loma pēc neatkarības izcīnīšanas līdz Otrajam pasaules karam?

Pirmkārt, sievietēm ir visas juridiskās tiesības, viņām var piederēt īpašums, viņas var piedalīties vēlēšanās, studēt augstskolā. Ir daudz lielākas dzīves darbības robežas. Piemēram, vēsturniece Vita Zelče norāda, ka 19. gadsimtā sieviete bija otrais dzimums Latvijas teritorijā un Krievijas impērijā, tad par starpkara posmu es tā vairs nevaru teikt. Protams, joprojām pastāv dažādas diskusijas, par to, ka sievietēm ir mazākas algas, mazāk iespēju, bet būsim  atklāti, vēl 21. gadsimtā jebkurā sabiedrībā risinās šīs diskusijas.

Manuprāt, Latvijas Republika starpkaru posmā bija gan moderna valsts, gan nodrošināja lielas tiesības arī sievietēm. Visu starpkaru posmu mēs redzam sievietes gan politikā, gan sabiedriskajā darbā. Tiek dibinātas gana daudz sieviešu sabiedriskās organizācijas, tiesa pārsvarā vērstas uz labdarību. Piemēram, Sieviešu palīdzības korpuss darbojās līdz 1940. gadam, tikai okupācijas režīms to likvidē, lai gan funkcijas ļoti mainās, tas vairs nav atbalsts armijai, bet gan sociālā darbība, uz ko pārorientējās 1920. gadā, sniedzot palīdzību bēgļiem, kas atgriežas no Krievijas, gan karavīru ģimenēm, gan bērniem. Vēlāk starpkara posmā viņas dibināja bērnu patversmi karā kritušajiem armijas karavīru bērniem, gan rīkoja dažādu atbalstu karavīru ģimenēm. Sieviete vairs no skatuves nepazūd un netiek nostumta malā, dažādas personīgās ambīcijas un peripetijas ir cits jautājums.

Novembrī mēs pieminam karā kritušos karavīrus, bet varbūt noliekot svecīti, jāaizdomājas, ka tie nav tikai karavīri, bet arī visi citi cilvēki apkārt, kas iesaistījās un palīdzēja, lai neatkarība būtu.

Viennozīmīgi, un arī jāatceras, ka tas nav tikai novembris. Mana pārliecība ir tāda, ka arī šobrīd, piemēram, ir Zemessardze, kurā man pašai ir tas gods dienēt, ir Latvijas armija  un tas ir ļoti nozīmīgi. Pie tam abās dien liels skaits sieviešu. Bet tās nav vienīgās izpausmes, kā varam sekmēt valstiskumu un neatkarību. Jebkuru darbu darot, tas ir vajadzīgs. Kā tajā laikā bija vajadzīgas apkopējas un cietuma uzraugi, tāpat viņi ir vajadzīgi tagad un visi nevar būt armijas karavīri, bet apziņa un gatavība līdzdarboties ir nepieciešama. Tagad novembrī es labprāt aicinātu, ka nevajag obligāti iet gājienā un nevajag obligāti darīt to, ko cilvēki nevēlas, bet ir vērts vismaz padomāt par šiem jautājumiem, jo bieži vien lielo notikumu fonā citas lietas sāk likties diezgan triviālas, kas arī mani fascinē vēsturē šo visu skatoties un pētot.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU