Smaidas kundze ir vienīgā meita saviem vecākiem, bet viņa bērnībā nekad nejutās vientuļa, jo bijuši daudzi brālēni un māsīcas. Smaidas kundze skolā mācījusies Ēvelē, pati par sevi saka, ka esot lauku meitene un protot visus lauku darbus. Turpmākajās skolas gaitās devusies uz Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu (tagad – Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums), kur piecus gadus mācījās, lai iegūtu agronoma profesiju. “Pēc absolvēšanas kolhoza priekšsēdētājs mani aicināja darbā par agronomi. Es atteicos, jo tas nebija mans aicinājums. Saņēmu darba piedāvājumu veikalā, kur septiņus gadus strādāju par pārdevēju. Atceros, ka tajos laikos lielākajai daļai produktu nebija iepakojuma, tad cukuru un miltus svērām pašu locītās papīra tūtās. Bija nepieciešamas īpašas iemaņas, lai veikli satītu tūtu un nekas nebirtu cauri. Tolaik viss pārdevējiem bija jādara pašiem – griezām sviestu un maizīti, ietinām un pārdevām,” atmiņās par darba gadiem veikalā dalījās Smaida.
Valmierā Smaidas kundze dzīvo kopš 1972.gada, kad kopā ar vīru Artūru šeit iegādājās māju. Pēc darba pieredzes veikalā Smaida zināja, ka vairs nevēlas darboties ar skaidru naudu, tāpēc Valmierā pieteicās darbam Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā par dezinfektori.
Kad veselība bijusi stiprāka, Smaidas kundzei paticis pastaigāties pa Valmieru. “Gāju pastaigās pa pilsētu, uz veikaliem, kopš kājas kļuvušas vārgākas, vairāk viena pati bez citu palīdzības ilgi nevaru staigāt, tas kļūst apgrūtinoši,” tā Smaidas kundze, piebilstot, ka pēdējos gados arī pasliktinājusies redze un dzirde, pārciestas arī vairākas operācijas. “Agrāk patika klausīties radio un skatīties televīziju, tagad mazāk zinu, kas notiek valstī un pasaulē. Labi, ka radinieki un kaimiņi apciemo, tad var parunāties. Neskatoties uz raženo gadu skaitu un veselības ķibelēm, joprojām pati varu iekurināt māju, uztaisīt ēst,” norāda Smaida.
Jubilāre dzīves laikā bijusi arī liela rokdarbniece, adījusi un tamborējusi – zeķes, greznus cimdus, galda sedziņas un citus ikdienai noderīgus darinājumus.
Jubilārei garšo saldumi, bet arī labprāt izvēlas vietējos produktus, no kuriem var pagatavot sātīgus un latviskus ēdienus. Agrāk pie mājas Valmierā bijis liels dārzs ar dažādiem ziediem, dārzeņiem un garšaugiem. Smaidas kundzes radinieces Līga un Karīna, kuras ikdienas solī palīdz jubilārei, pastāstīja, ka šis ir pirmais gads, kopš dārzā nekas netika stādīts. Iepriekš Smaida vienmēr pieteikusi, kādas sēklas un stādi jāiegādājas Valmieras tirgū, tad kopīgi stādīti un ravēti tomāti, kartupeļi, gurķi un zaļumi.
Kundzes radinieces atceras no jubilāres stāstītā, ka skolas laikā spēlējusi teātri un šī mīlestība saglabājusies visu mūžu. Līga ar smaidu noteica, ka dziedājusi agrāk korī un Smaidas kundzi aicinājusi uz koncertiem, bet viņa nekad tos neapmeklēja – palikusi uzticīga teātrim.
Šobrīd Smaidas kundzes ikdienu piepilda mīlīgā un pūkainā kaķene Mika. “Mēs abas esam viena otru ļoti iemīļojušas. Viņa mani pazīst, vienmēr pavada. Kad agrāk grābu lapas vai ravēju, tad uzreiz sastādīja kompāniju. Kad sēdēju ārā uz soliņa, viņa man apsēdās blakus. No rīta kaķene mani modina, tad jāceļas, jāpabaro un jāizlaiž viņa ārā pastaigāties,” ar siltumu par īpašo saikni ar mājas mīluli dalījās Smaida. Pavisam nesen kundzei prieku sagādājuši Mikas kaķēni, kuri spēlējoties namā ienesuši jaunas vēsmas. Kundze dalās pārdomās, ka tomēr esot labi, ka mazajiem kaķēniem izdevies atrast gādīgas mājas, jo tiem visiem kopā prātā bijušas nebēdnības.
Jautāta, lai padalās ar ilgās dzīves formulu, Smaidas kundze atbild, ka viņas ilgdzīvošanas noslēpums ir tāds, ka visu mūžu ēdusi pašu audzētus pārtikas produktus, nevis ķīmiskus izstrādājumus.
Vēlam Smaidai Violetai Kaktiņai stipru veselību, možu garu un dzīvesprieku!
