Latvijas Bankas ekonomisti Oļegs Tkačevs un Guntis Kalniņš ir padziļināti analizējuši Latvijas pensiju sistēmu un tās ilgtspēju (secinājumus skat. rakstā Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība), un 8. aprīļa sarunas laikā O. Tkačevs prezentēja būtiskākos Latvijas Bankas secinājumus – ne tikai tuva un vidēja, bet arī ilga termiņa skatījumā.
Latvijas pensiju sistēma, kas darbojas kopš 2001. gada, ir būvēta pareizi un finansiāli ilgtspējīgi. Taču no sociālā viedokļa tā var kļūt sprādzienbīstama – cilvēku gaidas par pensijas apjomu var izrādīties krietni lielākas par realitāti. Atbilde uz jautājumu "Kāpēc?" ir demogrāfijas, sabiedrības novecošanās tendencēs. Proti, nākotnes pensijas apmēru var raksturot ar darba ienākumu aizstājamības līmeņa rādītāju – pašlaik tas ir ap 40% (ja bruto darba algā pašlaik saņemat 1000 eiro, tad pensija būtu 400 eiro), bet 2060. gadā – jau tikai 24% (no nosacītās nākotnes 1000 eiro bruto algas saņemtu vien 240 eiro). Kāpēc tā? Galvenais faktors ir sabiedrības novecošanās – ja pašlaik uz 100 darbaspējīgā vecuma iedzīvotājiem ir 37 pensijas vecuma cilvēki (Eiropas Savienībā (ES) vidēji 100 pret 32), 2060. gadā šī attiecība būs jau 100 pret 67 (ES vidēji – 100 pret 52).
Latvijas Bankas ekonomists uzdeva jautājumu – kā nodrošināt, lai arī nākotnes pensionāriem saglabātu esošo aizvietojamību 40% apmērā, vienlaikus neapdraudot valsts budžetu un neuzkraujot izmaksu slogu nākamajām paaudzēm? Vēlākā diskusijā sarunas vadītājs Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste rezumēja – te nebūs līdzēts ar vienu brīnumnūjiņu, acīmredzami būs jāīsteno vairāki pasākumi un darbību kopums. Būtiski, lai politiķiem būtu apņemšanās veikt šo darbu, kas nedod tūlītēju rezultātu un politiskās dividendes, tomēr būtiski uzlabo nākamo paaudžu dzīvi un valsts potenciālu.
Kādas ir iespējas? Ja esošā aizstājamības līmeņa saglabāšanas izdevumus segtu no valsts budžeta, tad valsts parāds 2060. gadā sasniegtu 80% no iekšzemes kopprodukta. Ja celtu sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas jau tagad ir augstas, tad tās būtu jāceļ virs 50% - tā ir neiespējama likme. Paliek izvēle no šādiem instrumentiem:
- palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu apliekamo bāzi,
- uzlabot demogrāfisko situāciju,
- pensionēšanās vecumu piesaistīt sagaidāmajam mūža ilgumam,
- uzlabot valsts fondēto pensiju shēmas darbību,
- veicināt uzkrājumus.
Būtiski apzināties, ka pensiju vecuma kāpināšanai nepieciešams paveikt mājasdarbus vairākās jomās, proti, veselības aprūpē, pagarinot cilvēka veselīgo un aktīvo darba mūžu, kā arī mūžizglītības jomā, lai vecāka gadagājuma cilvēki var veikt mazāk intensīvus darbus. Patlaban Latvijā veselīgi pavadīto gadu skaits pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas ir tikai 4 gadi, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES.
Diskusijā politikas veidotāju pārstāvis, Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks analizēja iespējas stiprināt pensiju sistēmu, īpaši uzsverot nepieciešamību sinhronizēt pašlaik tik dažādos nodokļu režīmus (pašnodarbinātie, mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji, autoratlīdzību saņēmēji u.tml.). Valsts atsevišķām nodarbināto kategorijām ir ļāvusi būt ārpus vispārējā nodokļu maksāšanas režīma, kā rezultātā šie cilvēki arī pienācīgi nepiedalās sociālā nodrošinājuma sistēmā un pakļauj sevi nākotnes riskiem. Diemžēl bieži vien cilvēki aizdomājas par sociālajām iemaksām vien tad, kad pavisam tuvu ir brīdis, kad nepieciešams sociālais atbalsts no valsts, proti, pirmspensijas vecumā. Labklājības ministrijā notiek aktīvs darbs, lai risinātu pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma problēmu, rosinot pārskatīt īpašos nodokļu režīmus.
Finanšu nozares asociācijas Finanšu instrumentu tirgus un ieguldījumu pakalpojumu komitejas līdzpriekšsēdētāja, SEB grupas dzīvības apdrošināšanas kompānijas "SEB dzīvības apdrošināšana" valdes priekšsēdētāja Kristīne Lomanovska akcentēja uzkrājumu kultūras veicināšanas lomu – pašlaik vien 25% Latvijas iedzīvotāju sevi sauc par krājējiem, un tas ir stipri par maz. Problēma arī tāda, ka cilvēki par pensijas uzkrājumu veidošanu sāk domāt vien 30 gadu vecumā, bet reāli krāt – 40 gados. Tad jau var būt par vēlu, lai sasniegtu vēlamo pārticības līmeni pēc aiziešanas pensijā. Kā šo situāciju mainīt? Būtiski jau skolas laikā jauniešiem iezīmēt, kā viņu šodienas lēmumi ietekmēs pārticību tālākās dzīves gaitā, un pēc iespējas agrāk jāsāk veidot uzkrājumus pensijai, tā rūpējoties par nodrošinātām vecumdienām. Izglītošanas lomu kā jautājuma atslēgu uzsvēra arī vairāki citi diskusijas dalībnieki, tai skaitā Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis.
Lomanovska arī skaidroja pensiju fondu pārvaldītāju rūpes par pārvaldīto līdzekļu sekmīgāku apsaimniekošanu, kas ir aktuāls jautājums sabiedrības uzticības nostiprināšanā pensiju sistēmai. Bez riska nav lielākas atdeves, tāpēc pozitīvi, ka valsts paplašina pensiju fondu turētāju iespējas ieguldīt līdzekļus dažādos finanšu instrumentos, piemēram, akciju tirgū, kas nodrošinātu pensiju ieguldījumu plānu ienesīguma kāpināšanu no pašreizējiem 2-4% līdz vēlamajiem (arī O. Tkačeva aprēķinos iezīmētajiem) 6%. Pensiju fondu ienesīgums jāskatās ilgākā termiņā, nevar izdarīt tālejošus secinājumus pēc viena mazāk veiksmīga gada rezultātiem. Vēl viens solis pretī efektīvākam fondu pārvaldnieku darbam – pensiju fondu tirgus liberalizācija visas Eiropas mērogā, atverot šo tirgu dažādu valstu spēlētājiem. Diskusijas par to tikai sāktas un Latvijā tiks aktualizētas 25. aprīlī ar Finanšu nozares asociācijas rīkotu sarunu.
Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns norādīja, ka pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai būtiski ir vairāki aspekti, pirmkārt, kāds ir strādājošo skaits un kāds ir pensiju saņēmēju īpatsvars. Svarīgi veicināt demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, lai arī politiķiem ir grūti apzināties ieguvumus, kas būs jūtami vien pēc vairākām paaudzēm un daudziem gadiem. Vēl viens risinājums ir produktivitātes veicināšana, ekonomikas struktūru mainot un orientējot uz augstāku pievienoto vērtību. Lai to īstenotu, nepieciešami ieguldījumi izglītības sistēmā, lai jaunieši būtu konkurētspējīgāki darba tirgū. Pašlaik nodokļu sistēma veicina Latviju kā lēta darbaspēka zemi, un tā mēs kopproduktu nevaram pietiekami strauji kāpināt. Tāpat atkal aktualizējies jautājums par minimālajām sociālajām iemaksām, jo pienācīgas pensijas recepte ir divos nostrādātajos gados spēt uzkrāt līdzekļus vienam pensijas gadam.
Diskusijās ar ekspertu sarunas viesiem demogrāfs Ilmārs Mežs aicināja īpašu uzmanību pievērst ģimeņu ar bērniem atbalstīšanai, tā kāpinot ekonomikas potenciālu. Izdevumi demogrāfijas vajadzībām ierindo mūs ES lejasgalā, tomēr pat pie tik neliela atbalsta palielinājuma, kāds īstenots pēdējo piecu gadu laikā, izdevies palielināt vidējo bērnu skaitu ģimenē no 1.2 uz 1.7. Ģimenes vēlētos audzināt vidēji vismaz 2.5 bērnus, un uz šo mērķi jātiecas. Starp risinājumiem cilvēku aktīvākai iesaistei darba tirgū demogrāfs minēja lielākas saites iedibināšanu starp nākotnes pensiju un atrašanos bezdarbnieka statusā – jāpanāk, lai cilvēks būtu ieinteresēts pēc iespējas mazāk laika pavadīt bezdarbnieku rindās, bet būtu gatavs rauties atpakaļ darba tirgū. Citu valstu pieredze liecina, ka arī selektīva, īslaicīga, sezonāla migrācija varētu būt daļa no iespējamā risinājuma. Tā, piemēram, poļi atrisinājuši cilvēku aizplūdes problēmu pēc ES darbaspēka tirgus atvēršanas – aizbraukušos nu aizstājuši viesstrādnieki no Ukrainas.
Viens no diskusijas apmeklētājiem, "Latvijas Finiera" vadītājs Uldis Biķis akcentēja, ka nākotnes pensijas apmēru būtiski palielina darbība nevis "ēnu", bet "baltajā ekonomikā". Interesanti, ka "Latvijas Finierī" vidējais atalgojums ir par 20% lielāks nekā vidējā alga valstī, bet pensijas apmērs – divas reizes lielāks nekā vidējā pensija. Šeit tālāki komentāri lieki!
Ekspertu sarunas dalībnieku tiešsaistes balsojumā, kurā varēja izvēlēties vienu vai vairākus tīkamākos risinājumus nākotnes pensiju palielināšanai, lielāko atbalstu guva rosinājums veicināt uzkrājumus, kuru kā pieņemamāko risinājumu minēja 59% balsotāju. Tāpat vēlamo pasākumu topā iekļuva ideja uzlabot demogrāfisko situāciju (48%), kā arī palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu apliekamo bāzi (ar to domājot ēnu ekonomikas apkarošanu, nodokļu režīmu sinhronizēšanu u.tml.; 37%). Šie virzieni tad arī var kalpot kā ceļa kartes politikas veidotājiem, lai risinātu nākotnes pensiju jautājumu jau tagad, nevis tad, kad tas samilztu par problēmu un sāpīgi ārstējamu augoni.
